Upeņu bizness pagaidām vēl ar sāļskābu garšu

Bioloģiskajā lauksaimniecības uzņēmumā «Lonnija» salnu dēļ zaudētas trīs ceturtdaļas ogu ražas

Uzņēmuma «Lonnija» vadītājs Aldis Austers nav pilna laika lauksaimnieks, taču uz saviem septiņiem (drīz tie būs jau 12) upeņkrūmu hektāriem nelūkojas ar kaut kādu pilsētnieka romantizēto skatu. «Rentabls» un «efektīvs» sarunā izskan vairākkārt – varbūt tāpēc, ka Alda līdzšinējā darbības un interešu joma arvien bijusi politiskā un starptautiskā ekonomika.

Te vienmēr bijušas garšīgas upenes
Intelektuālā darba darītājs, augstskolu pasniedzējs, kurš ilgus gadus strādājis diplomātiskajā dienestā, pie upeņu, turklāt bioloģiski sertificētu, audzēšanas Zemgalē nonācis, jo mantojis saimniecību Īslīces pagastā. Šajā vietā reiz esot bijis vienkārši tukšs muižas lauks, kuru vecvectēvs ieguvis pagājušā gadsimta 20. gadu zemes reformas laikā. Pamazām tapusi saimniecība: no muižas vecās klēts baļķiem uzbūvēta māja, kura nu jau simtgadnieces godā, sastādīti koki un izveidots dārzs. Bērnībā te bieži pavadītas vasaras, palīdzot vecmammai ravēšanas un pat slaukšanas darbos. Un jau no tā laika atmiņā palicis, cik garšīgi te vienmēr bijuši āboli un arī upenes. Pat nemēslotas – šīs ogas vienmēr labi ražojušas. 2018. gadā aizsaulē aizgāja Alda mamma, un saimniecība palika viņa pārziņā.

Viss veidots no nulles
Svārstīšanās par to, ko iegūtajā zemē audzēt, praktiski izpalika. Aldis tikai mazliet aizdomājās par cidonijām, kuras kolhoza laikos apkārtējos laukos augušas. Taču upenes pašam labāk garšo, turklāt tās plašāk izmantojamas. Mērķis bija ar upeņu biznesu atbalstīt pašam tik tīkamo pasniedzēja un zinātnisko darbību.
Aldis lika lietā darba gados izveidotos uzkrājumus, rakstīja projektus Eiropas finansējuma piesaistīšanai, ņēma arī kredītus un sāka veidot upeņu saimniecību. Lauka ierīkošana, stādmateriāls un, protams, nepieciešamā tehnika izmaksāja ļoti dārgi, jo, kā atzīmēja Aldis, viņam jau nekā nebija.

Meklējot citus upeņaudzētājus Latvijā, atradis saimniecību «Krogzeme», kas jau labu laiku darbojās Vidzemē un bija izstrādājuši stādīšanas un audzēšanas tehnoloģiju, zināja ierādīt, kāda tehnika izmantojama, piedāvāja arī stādmateriālu. Tāpat Aldim ieteica virzīties uz bioloģisko audzēšanu (var nopelnīt vismaz par 20% vairāk), jo konvencionāli audzēto upeņu tirgū ar ļoti zemām cenām jau dominē poļi. Aldis uzskata, ka tā ir Latvijas niša, turklāt arī platībmaksājumi šādā gadījumā ir lielāki. Viņš gan nenoliedz, ka bioloģiskajai audzēšanai ir virkne izaicinājumu.

Ražīgums sliktāks, nekā plānots
Pašlaik Aldim ap māju aug ražojošas desertšķirnes ‘Tisel’ upenes septiņos hektāros, bet nedaudz tālāk briest vēl pieci hektāri jauno upeņaugu. Ražojošie krūmi ir piecgadīgi, tāpēc var teikt, ka tie ir pašā ražīguma virsotnē, taču šosezon gan līksmot par ražu nesanāca.

«Diemžēl ražīgums ir sliktāks, nekā biju plānojis. Šogad vajadzēja ražot uz pilnu jaudu un vajadzēja būt ap četrām tonnām ogu uz hektāru. Patiesībā bija tikai zem tonnas. Protams, ražu ietekmēja arī salnas. Tās gan nebija salnas, bet kārtīgs sals. Te nebija tik traki kā Vidzemē, bet tāpat esmu zaudējis trīs ceturtdaļas ražas.

Kopumā novāktas vairāk nekā sešas tonnas ogu, par ko, protams, esmu priecīgs, taču tas ir stipri maz, lai nodrošinātu rentabilitāti. Esmu pieteicis stādījumus arī sala nodarīto postījumu kompensācijai. Bija atbraucis eksperts, novērtēja un sastādīja protokolu. Tagad gaidu atzinumu,» ražas sezonu noslēdzot, vērtē Aldis.

Viņš piebilst, ka jāpārdomā arī mēslošanas sistēma. Kaut zeme esot laba, tomēr krūmi ir blīvi sastādīti, tie savā starpā konkurē par barības vielām. Bet citādāk stādīt nevar kombaina specifikas dēļ: «Labi, ka apkārt ir fermas: ja tajās ir līdz 100 lopiņiem, tad to mēslus varu izmantot. Upenēm gan labāk patiktu vistu mēsli, taču Latvijas normas neļauj izmantot lielsaimniecībās iegūtos. Tāpat esam veduši arī, piemēram, fosforu, kas no iežiem iegūts Austrijā, Francijā, Slovēnijā.»

Lai ūdens nesmeļas mutē
Tā kā līdz šim upenes ar ogām skopojušās un ražas stipri atpaliek no plānotā, Aldis ķēries klāt pie īpašu upeņu produktu radīšanas. Tas palielinot saražotā vērtību vismaz četrkārtīgi: «Ja upenes pārdotu tikai kā ogas, tad jau ūdens smeltos mutē.» Produktu karalis, uz ko tiek liktas lielākās cerības, ir upeņu biezenis bez pievienota cukura. Lai to pagatavotu, ogas tiek vestas uz Stelpi, kur bioloģiski sertificētā ražotnē tās saberž un pilda pakās. Pavāri esot ieteikuši biezeni gatavot bez cukura, jo tad tam pielietojums ir daudz plašāks: tas ir labs etiķkrēma aizvietotājs svaigajiem salātiem, tajā var marinēt dārzeņus, pievienot zupām, bet ar to var arī vienkārši mieloties. Citi produkti vairāk paredzēti klāsta kuplināšanai: upeņu-lavandas, upeņu-aveņu un upeņu-piparmētru ievārījumi, sula karstajam dzērienam, marinētas un, jā, nepārlasījāties – sālītas upenes.
Aldis un arī pārējie upeņu audzētāji mēģina lauzt iesīkstējušo pieņēmumu, ka upenes var būt tikai saldā vecmāmiņas ievārījumā, kas turklāt ēdams tikai tad, ja esi slims. Pēdējos gados gan cilvēku skatījums pamazām mainījies. «Mēs gribam parādīt, ka upenes ir augstvērtīgākas par daudzām eksotiskajām ogām, ka tajās ir daudz vairāk vitamīnu, ka tās piedod lielisku garšu arī desertiem, piemēram, zefīriem,» Aldis teic labus vārdus par ogām, kuras arī pats joprojām ļoti labprāt ēd. Īpaši viņam garšo upeņu biezenis salātu mērcē, kam pievienots nedaudz eļļas, kāds ķiplociņš – par krējumu viņš esot jau gandrīz aizmirsis.

Labi tirgi, slikti tirgi
Ja ir produkti, tad tie, protams, ir arī jāpārdod. Tāpēc pagaidām zinātniskās disertācijas pabeigšana ir atlikta, un daudz laika tiek pavadīts tirdziņos. Aldis dodas ne tikai uz jau labi zināmiem Latvijas tirgiem, bet arī uz kaimiņvalstīm. Piemēram, šopiektdien Aldis brauc uz Sāremā Igaunijā.

«Tā mums dabiskā priekšrocība, ka abas kaimiņvalstis sasniedzamas. Sava veida riska apdrošināšana – kad vienā tirgū problēmas, tad otrs vēl turas. Šogad sanāca, ka Latvija izvilka. Lietuvā un Igaunijā inflācijas apkarošanas dēļ ekonomika straujāk aizgāja mīnusos. Savukārt, kad mēs būsim «bedrē», un tā mums tuvojas uz gada beigām, tad ir cerība, ka Lietuvā un Igaunijā būs jau labāk,» stāsta Aldis.

Tirgoties viņam patīk. Arī to jau darījis bērnībā, kad uz Rīgu vesti vecmammas gardie āboli. Viņaprāt, tirgū daudz reālāk tu sajūti to nopelnīto naudu, arī gandarījumu, ka tavi produkti cilvēkiem patīk. Protams, ir slikti un ir labi tirgi, bet trešā tirgošanās sezona ļāvusi izsijāt, kurp tiešām vērts doties. Labi ir lielo pilsētu tirgi, īpaši tādi kā Brīvdabas muzejā vai Doma laukumā notiekošie. Aldi diezin vai izdosies sastapt mazpilsētas tirgū, jo tur daudziem ir pašaudzētas ogas, turklāt tur cilvēkiem labāk patīkot klasiskie saldie upeņu produkti.

Jāceļ efektivitāte
Alda saimniecība pievienojusies kooperatīvam «Bio Berries», kurā lielākoties gan ir audzētāji no Vidzemes. Viņš stāsta, ka upeņu audzētāji nekonkurē savā starpā, gluži pretēji – sadarbojoties tie var labāk strādāt uz eksportu. Kooperatīvam Aldis atdod nepārstrādātas ogas, bet paralēli viņš ir viens no tiem, kas laužas tirgū arī ar savu produktu. Papildus tam, ka tas paaugstina saražotā pievienoto vērtību, tās ir arī labas iestrādes gadījumam, ja nu pēkšņi atkal nobrūk Eiropas tirgus. Aldis lepojas, ka, salīdzinot citos Latvijas reģionos izaudzētās ogas, Bauskas pusē māla merģelī (kaļķakmens) augušās ir saldākas un aromātiskākas.

It kā jau upenes nav cimperlīga kultūra – salizturīgas, arī meža dzīvnieku vidū ne pārāk iekārotas, taču ir tipiskās upeņu problēmas, ar kurām Aldim nākas saskarties: jāņogu stiklspārnis, kuram labpatīk iedēt kāpuru upeņu dzinuma viducī, kur tam neviens netiek klāt, bet viņš var mierīgi iznīcināt pat veselus krūmus; lapu slimības, kuru dēļ krūmi var palikt pilnīgi pliki, un, protams, lielais mēslošanas izaicinājums. Aldis teic, ka tur, kur pērn bija labi samēslojis, rezultāts bija redzams, tāpēc arī šogad nākšoties sakost zobus un mēslot – tas gan nepavisam nav lēti. Tāpat Aldis atklāj, ka kļūda bijusi stādīt tikai vienu šķirni. Pēc pieciem gadiem, kad esošie krūmi būs izražojušies, viņš pārstādīs jau dažādas šķirnes, kuras labāk saziedas. «Lai kļūdas labotu, pēc tam ir atkal jāiegulda lielas investīcijas,» tā Aldis.

«Pašlaik viss nepieciešamais ir sapirkts, tehnikas parks izveidots – tikai jāceļ efektivitāte. Pagaidām biznesa plāns nepildās. Tātad ir prasmīgāk jāmēslo, jāpalielina platības. Optimālais būtu 25 – 30 hektāri, jo kombains uz septiņiem hektāriem ogu ir par dārgu,» piebilst upeņu audzētājs.

Lauksaimnieki arī grib dzīvot normāli
Aldis atzīstas, ka par simtprocentīgu laucinieku gan vēl nebūtu ar mieru kļūt. Viņam aizvien patīk intelektuālais darbs, un aukstā sezona laukos šķiet ļoti drēgna un drūma. Arī šādā ziņā upenes ir pareizā kultūra, jo lielākā darbošanās ar to ir tieši vasaras sezonā.

Tomēr nu viņš ļoti labi varot paraudzīties uz lietām gan no laucinieka, gan pilsētnieka skatpunkta. Aldis uzskata, ka pilsētnieki esot vīzdegunīgi, pārāk daudz krīt cits citam uz nerviem un nezin kāpēc domājot, ka laukos strādā tikai tādi, kas nevar pilsētā ar galvu nopelnīt. Turklāt pilsētnieki mēdzot pārmest, ka, redz, ogas esot dārgas: «Bet kāpēc gan lauksaimniekiem būtu jāvalkā cauras bikses un jābrauc ar vecu auto, lai pilsētnieks varētu nopirkt lētas ogas? Lauksaimnieks arī grib dzīvot normāli. Ja kāds pensionārs var tirgot ogas lētāk, tas tāpēc, ka viņš savu darbu subsidē no pensijas. Bet, ja par nopelnīto jāuztur ģimene, – tad tas nav godīgi. Ja arī pensionārs iekalkulētu visu savu darbu – tad upenes nevarētu maksāt divus eiro kilogramā, tiem jābūt vismaz četriem pieciem eiro. ◆

Kā darbojas upeņu kombains?
Aldim ir pusrindas kombains. Ar tādu kā ķīli, tas krūmu sadala uz pusēm, noliec zarus uz leju. Speciālas adatas saķer zarus un purina. Ogas nokrīt uz lentes, kura tās transportē uz augšu, kur ar ventilatoru izpūš lapas, savukārt ogas sabirst kastītē. Kombains ir lielisks palīgs, taču tam ir arī daži trūkumi. Tas plēš nost jaunos zariņus, līdz ar to upenes zaudē ražību. Protams, tas ir arī ļoti dārgs. Aldis uzsver – lai kombains atmaksātos, vajadzētu vismaz 25 līdz 30 ha upeņu krūmu.

Sālītas upenes?
Vienu gadu no Alda sūtīšanai uz Dāniju nopirka prāvu daudzumu zaļu upeņu. Protams, viņu ieinteresēja, ko ar tām darīs. Izrādās – dāņi tās marinē. Tam labāk der zaļās ogas, kas skābākas un kraukšķīgākas. Aldis uzmeistarojis savu marinēto upeņu recepti – tā ir saldskāba un nedaudz atgādina marinētos ķirbjus. Tā kā šķitis, ka ne visiem tomēr tāda etiķaina garša varētu patikt, izdomājis ogas arī sālīt. Izrādās, ka senās pavārgrāmatās tādas jau minētas. Sanāk latviešu kaperi ar sāļskābu garšu. Recepte pavisam vienkārša. Ņem istabas temperatūras ūdeni un šķīdina tajā sāli, kamēr tas šķīst. Iegūto piesātināto sālsūdeni pārlej zaļām ogām. Ogas noslogo, lai pie tām nepiekļūst gaiss. Liek istabas temperatūrā mierā uz kādām trim nedēļām, lai tās ierūgst. Kad gana fermentējušās, bet nav kļuvušas nejauki mīkstas, pilda burkās un uz auksto ledusskapi prom. Šādas upenes vai nu patīk, vai nepatīk nemaz. Aldis stāsta, ka kāds restorāns no viņa paņēmis pat veselu lielo spaini – tā esot iegaršojušās. Taču cukursaldo «upeņzapšu» cienītāju garšas kārpiņām gan droši vien ko tādu saprast būs grūti.