Gaišums kā brīnumā. Novadnieku Mārtiņu Rītiņu pieminot

Budbergas Svētā Pāvila luterāņu baznīcas atjaunotais tornis kopš pagājušā gada septembra izceļ apkaimes vertikāli – uz augšu, uz bezgalību…

Turpat tikko pārcēlies Mārtiņš Rītiņš, kura dzimtas saknes ir no Brunavas pagasta Budbergas. Nomaļais pagasts izjūt paaudžu maiņu, un aizvien mazāk paliek to personību, kas ieceļ Budbergas vārdu plašumā.

Budbergas luterāņu draudzes priekšnieks Māris Kovals atceras tikšanās reizes ar Mārtiņu. Viņš kopā ar vietējiem ļaudīm un viesiem bija dievnama 150. gadskārtā. Ieklausījās, kā skan ērģeles pēc mūzikas instrumenta restaurācijas. Redzēja, kādas pārvērtības notikušas draudzes mājas telpās, kad tās bija sakārtotas par M. Rītiņa ziedotajām finansēm.

Senčus pieminot, viņš savai mājai Baltezerā devis Budbergas mājas vārdu «Ataugas». Uz turieni, kad dzīva vēl bija Mārtiņa mammīte Hermīne Rītiņa, ciemos bija aicināti arī vecākās paaudzes budberģieši. Vēl citi novadnieki saņēmuši tik neatkārtojamo Rītiņprieku.

Tie, kuri pazina Mārtiņa vecomāti Olgu Bikši, spriganajā mazdēlā saskatīja viņas vaibstus un prasmes. Rosīgs, smaidošs, aizrautīgs savā pavārmākslā.  Omulīgs un labvēlīgs, kāda reiz bija Olga, darbodamās luterāņu draudzes dāmu komitejā. Tējas vakari bija saimnieciskās Bikškundzes rīkoti. Tagad jau pavisam retais viņas laikabiedrs atceras, cik gardas maltītes Olga gatavoja. Vietējos ļaudīs Olga neturējās atstatus, bija allaž pamanāma. Tāpat kā mazdēls Mārtiņš, bet jau daudz plašākās aprindās, daudz lielākā mērogā.

Debesu valstībā tagad ir vecmamma, māmuļa un dēls. Kā brīnumā Budbergas dievnama tornī iemirdzas tā gaisma, ko izstaro labie ļaudis no bezgalības…