“Koru karos” baušķenieces kopā ar Jelgavas violeto kori; šosvētdien cīņa par iekļūšanu pusfinālā

Svētdien, 20. aprīlī, TV3 norisināsies šova “Koru kari” astotā tiešraide, un tajā par Latvijas skanīgākā kora titulu cīņu turpinās četri kori: Talsu baltais koris Markus Rivas vadībā, Aizkraukles sudrabpelēkais koris, kuru vada Kristīne Pāže, Rīgas dzintara koris Reiņa Zitmaņa vadībā un Renāra Kaupera vadītais Jelgavas violetais koris, kurā dzied arī divas baušķenieces – Elīna Pole un Keita Luīza Muceniece.

Būtiski uzsvērt, ka šajā svētdienā kori cīnīsies par iekļūšanu “Koru karu” pusfinālā. Šovs sāksies  svētdien pulksten 20.30 kanālā TV3.

Tuvākais koris Bauskas novadam ir Jelgavas violetais koris, kurā 16 dziedātāji ik nedēļu gatavo priekšnesumus jelgavnieka un grupas “Prāta vētra” vokālista Renāra Kaupera vadībā. Abas baušķenieces ar lepnumu nes dzimtās pilsētas vārdu lielajā muzikālajā sacīkstē un piedzīvotajā dalās ar „Bauskas Dzīvi” un lasītājiem.

Atlasē pavadītas sešas stundas

Elīna Pole stāsta, ka mūzika viņai ir „asinīs”, jo ir augusi muzikālā ģimenē: “Es sāku dziedāt agrā vecumā, jo vecāki un vecvecāki vienmēr ir dziedājuši kādās grupās, koros vai spēlējuši mūzikas instrumentus.” Kā pirmās muzikālās atmiņas Elīna sauc dalību konkursos “Bauskas balsis” un “Cālis”. E. Pole ir mācījusies Bauskas Mūzikas un mākslas skolā un absolvējusi kora klasi, dziedājusi arī vokālajā studijā “Miljons”, koros pamatskolā, vidusskolā un korī “Mēmele”. Ir bijušas reizes, kad viņa ir piepalīdzējusi dažādiem vokālajiem ansambļiem un korim “Mežotne”.

“Koru karu” dalībniece ir ieguvusi bakalaura grādu radošajās zinātnēs un šobrīd gatavojas iestāties maģistrantūrā. Sevi dēvē par radošu un aktīvu personu, kurai patīk organizēt pasākumus, gatavot projektus un darboties ar cilvēkiem. “Šobrīd cītīgi meklēju darbiņu.” Tad nu paralēli darba meklējumiem Elīna sociālajos medijos pavisam nejauši uzdūrusies uz aicinājumu atlasei „Koru kariem”.

Viņa atceras atlases dienu: “Tā bija ļoti gara diena. Mēs speciāli aizbraucām vēlāk, lai nebūtu pārāk ilgi jāgaida rindā, jo mana māsa jau bija pieredzējusi atlasi Rīgā.” Gaidot savu kārtu, atlase norisinājās aptuveni sešas stundas. Bija izlemts, ka dalībnieces rindā nestāvēs – drīzāk nogaidīs, kad tā beigsies. “Tā bija ļoti laba izvēle, jo atlasē bija arī šī brīža korists Artūrs, kuram līdzi bija ģitāra,” tā bariņš arī muzicējis visas atlases stundas, izbaudot sadziedāšanos. Vēlāk gan licies, ka balsis būs nodziedātas, taču tā drīzāk bijusi kā iesildīšanās, pauž Elīna. “Braucot mājās mēs norunājām – pat ja netiksim korī, šī būs laba pieredze.”

“Renārs Kaupers bija parūpējies par to, lai stress ir mazāks,” teic koriste, papildinot, ka atlases telpa neesot bijusi īpaši omulīga, jo telpā nebija akustikas, visur bija kameras un aiz galda vēroja četri žūrijas locekļi. Elīna kora vadītāju raksturo kā sirsnīgu un cilvēcīgu līderi, kurš iedrošināja uzticēties.

Vēlme dziedāt Zemgalē

Pēc atlases E. Pole centusies nelikt lielas cerības, taču zemapziņā zināja, ka ļoti vēlas tikt Jelgavas korī. “Es sapratu, ka ir ļoti daudz kandidātu, it īpaši sievietes, tāpēc gatavojos tam, ka var būt visādi – mēs jau nezinām, kādus cilvēkus viņi meklē.”

Kā “savu kori” baušķeniece izvēlējusies tieši Jelgavas kori, jo tas šķitis tuvāks Bauskai, tomēr pilsētas apvienojas arī vienā novadā – Zemgalē. Elīna piebilst, ka nesen ir atgriezusies uz dzīvi Bauskā no Rīgas, Jelgavā ir mācības autovadītāja apliecības ieguvei, tāpēc dalība Jelgavas korī šķita loģiskākais variants. Kad Elīna uzzinājusi, ka Jelgavas kori vadīs Renārs Kaupers, tad likās, ka visi apstākļi sakrita lieliski. “Jelgava noteikti nebija izvēlēta Renāra dēļ, tas drīzāk bija pastiprinošs elements,” smej koriste.

Sakotnēji Elīna uzzinājusi par kora biedrenes, arī baušķenieces Keitas Luīzas iekļūšanu korī, kad saņēmusi no viņas ziņu, par sevi vēl nav zinājusi. Pārbaudot e-pastu, viņa saņēmusi arī savu apstiprinājumu. “Es zvanīju Keitai video zvanā, teicu, ka es arī tiku. Tad mēs bijām ļoti priecīgas,” atceras Elīna. Tas bija kā jauns piedzīvojums, ko gribējies pēc klusāka un grūtāka dzīves posma.

Mācās un iedvesmojas no Renāra Kaupera

Mēģinājumi koristiem notiek trīs līdz četras dienas nedēļā. Lielākoties tie aizrit Rīgā,  Kinostudijas telpās, “mēs tur tiekam uz skatuves un varam visu izmēģināt,” stāsta Elīna. Mēģinājumi ir intensīvi, lielā tempā un apjomā, jo pāris stundu laikā ir jāapgūst nošu materiāls, horeogrāfija, jāvienojas par tērpiem un jāizveido video saturs, kas tiek publicēts kora sociālajos medijos. “Paralēli visiem darbiem mums ir jāpieņem kopīgi lēmumi un jāsaliedējas kā korim.”

Elīna atzīst, ka “lielā skriešana” ir gana nogurdinoša, jo neviens nespēj atgūties no svētdienas tiešraides līdz nākamajam mēģinājumam. Koristi lielo konkursu dēvē par īpašu piedzīvojumu: “Mēs saprotam, ka šis ir vienreiz dzīvē, tāpēc turamies un cits citu motivējam.” Lai arī ir dažas grūtības, Elīnai patīk būt daļai no šī procesa, tāpēc viņa novērtē šo pieredzi un bauda katru sekundi.

“Es vienmēr stāstu, ka esmu pateicīga par iespēju iepazīt Renāru kā personību nevis slavenību,” stāsta Elīna. Viņa atklāj, ka “Koru karu” Renārs ir citādāks nekā tas Renārs Kaupers, ko redz uz skatuves vai televīzijā. Viņai ir patiess prieks, ka arī kora vadītājs visu uztver tik vienkārši – kā parasts, sirsnīgs un draudzīgs cilvēks. Elīna atklāj, ka jau no atlases nav bijusi sajūta, ka Renārs ir īpašāks vai augstāk stāvošs.

E. Pole uzsver, cik daudz viņa mācās no Renāra: “Es ļoti daudz varu smelties no viņa miera, nosvērtības un spējas priecāties par visu, kas notiek. Viņš sniedz sajūtu, ka svarīgs ir pats process, nevis uzvara.” Šī attieksme korim ir tuva, tāpēc viņi to bauda un pārņem no Renāra. “Mēs gribam tikt tālāk nevis tāpēc, ka gribam uzvarēt, bet tādēļ, ka vēlamies turpināt radoši darboties,” tas viņiem nākot no Renāra, teic baušķeniece.

Muzikālais ceļojums turpinās

Visspilgtāk Elīna atceras pirmo tiešraidi, kur viss apkārt licies jauns un aizraujošs – kā top grims un frizūras, toreiz pat pusdienas likušās īpašākas nekā parasti. Tomēr trešā raidījuma tiešraide palikusi atmiņā kā dramatisks brīdis, jo Jelgavas violetais un Balodes rozā koris bija pēdējie nenosauktie kori uz nākamo kārtu. “Tādā brīdī tu īsi nezini – vai nu ej mājās, vai nu tālāk,” atceras dziedātāja. Tas bija liels stress, ko Elīna nevienam nenovēl. “Kad nosauca mūsu kori, tad sajūtas bija neaprakstāmas. Mēs lēkājām un spiedzām!” Tās tiešraides noslēgumu Elīna pēcāk esot skatījusies no visiem rakursiem, un katru reizi priecājusies un raudājusi līdz, jo atcerējās visas emocijas, saprotot, ka Jelgavas violetajam korim ir iespēja turpināt piepildīt savus sapņus un darīt to, kas viņiem visvairāk padodas – dziedāt.

Mīļākā dziesma, ko ir izpildījis Jelgavas violetais koris, Elīnai ir Avicii dziesma “Without You”, kas izskanēja trešajā tiešraidē. Pirms tam kora dalībnieki bija noskatījušies filmu, pēc kuras dziesma ieguvusi citu nozīmi, kuru īpaši dziļi tvēra arī kora dalībnieki. “Tajā priekšnesumā bija skaista un sarežģīta aranžija, kuru papildināja horeogrāfija un tērpi,” atceras Elīna. Šādi spilgti priekšnesumi ir mainījuši Elīnas ikdienu, tā ir kļuvusi krāsaināka un emocijām piesātinātāka: “Vislielākā emociju amplitūda ir vērojama svētdienās, kad mūsu izjūtas ir no stresa un izmisuma līdz priekam un laimei.”

Lielākais izaicinājums dziedošajai baušķeniecei ir laika menedžēšana, jo koris pieprasa daudz laika, enerģijas, uzmanības. Paralēli mēģinājumiem ir jāpaveic arī ikdienas darbi, mācības un ģimenes rūpes. “Noturēt enerģiju un veselību pie šādas slodzes, manuprāt, ir vissarežģītākais,” teic Elīna. Tomēr projektā iegūtā pieredze un sajūtas ir sniegušas lielāku pārliecību par sevi un sapratni, ka mākslinieciskā vide Elīnai ir īpaši tuva. “Es jūtu, ka arī man ir vīzija un idejas, mēs dalāmies ar tām, un rodas kopīgs radošais process,” priecājas koriste.

Lai arī Elīna zina, ka reiz šis piedzīvojums noslēgsies, viņa cenšas izbaudīt katru mirkli. “Mēs jau runājam – būs ļoti grūti, kad tas viss beigsies. Pēkšņi vairs nebūs to kopā pavadīto stundu, mēģinājumu, filmēšanu, sarunu un smieklu.” Taču, kamēr dalība “Koru karos” turpinās, Jelgavas violetais koris turpina dziedāt, uzstāties un radīt ko jaunu ar cerību, ka šis ceļojums vēl mazliet turpināsies.

Bauska ir ieradusies!

Keita Luīza jau kopš bērna kājas ir dziedājusi visiem un visur – virtuvē, dārzā, koncertējusi kaimiņiem. Mīlestību pret mūziku viņa aizguvusi no vecākiem un vecvecākiem, tēta garāžā kopā viņi klausījās 1980. gadu hitus. “Ne velti mans otrais vārds ir “Luīza” – tamdēļ, ka tā sauc stilīgāko dziedātāju Madonnu,” smejas dziedātāja.

Pirmās dziedāšanas iemaņas Keita Luīza apguvusi vokālajā studijā “Aprīļa pilieni”, strādājot ar pedagoģi Nijoli Berezinu. Vēlāk sekoja darbs ar vokālo pedagoģi Māru Filipoviču studijā “Miljons”, un tieši tur Keita Luīza iepazinās ar Elīnu, kura vēlāk kļuva par tuvu draudzeni gan uz skatuves, gan ārpus tās. Dziedāšana turpinājās arī vokālajā studijā “Pigoriņi”, kur kopā ar vadītāju Ievu Aukšmukstu tapa arī pirmais CD albums “Lillalā un viņas pigoriņi”. Dziesmas tika iedziedātas sadarbībā ar rokenrola grupu “Big Al & The Jokers”, kas jaunajai dziedātājai bijusi īpaši aizraujoša pieredze.

Lai arī Keita Luīza nav mācījusies vai absolvējusi mūzikas skolu, jo vecāki vēlējušies pasargāt mazo dziedātāju no “pārkaršanas”, mūzika vienmēr viņai gājusi līdzās. Tolaik baušķeniece izvēlējusies par labu dejošanai un teātrim, jo kopš bērnības viņa vēlējusies kļūt par aktrisi. Dziedātāja daudzās prasmes ir apguvusi pašmācības ceļā – Keita Luīza prot spēlēt ģitāru un klavieres. Tagad sapnis ir iemācīties spēlēt arī bungas, lai gan tas vēl prasa saņemšanos. “Mūzikas skolā neesmu gājusi, es esmu cilvēks, kas notis nelasa, bet dzied, ko jūt!”

Keita Luīza ir ieguvusi sabiedrisko attiecību speciālistes izglītību, taču neslēpj, ka sirdij tuva ir saviesīgu pasākumu veidošana un organizēšana. Paralēli viņa darbojas kā MOT trenere, kas ir aktīva Bauskas novada sabiedriskajā vidē. “Skrienu, daru, visu kaut kā paspēju, bet cenšos nepārkarst un atvēlēt laiku atpūtai, ģimenei un draugiem, tostarp izgulēties,” par sevi stāsta baušķeniece.

“Koru kari” ir vienmēr bijis viens no Keitas Luīzas mīļākajiem šoviem – kopā ar tēti viņa pie televīzijas ekrāniem iejutās žūrijas lomā un vērtēja priekšnesumus, tāpēc, kad ieraudzījusi atlases reklāmu, nodomājusi – kāpēc gan ne? “Lai gan neesmu no Jelgavas, manas saknes daļēji tur stiepjas, Jelgavā dzīvo radinieki.”

Uz atlasi devusies ar moto – labāk nožēlot, ka kaut kas nesanāca, nekā nožēlot, ka neuzdrošinājās. Atlasē pavadītās daudzās stundas lika koristei pārdomāt. Sākotnēji atlasē viņa bija iecerējusi dziedāt mūsu novadā iemīļoto dziesmu “Dzelteni aizkari”, lai pārsteigtu, tomēr beigās Keita Luīza nodziedājusi labāk sagatavotās dziesmas, kas, acīmredzot, ir nostrādājis. “Atlases telpā ienācu ar saukli “Bauska ir ieradusies!” Ar šo saukli dziedātāja ierodas arī uz katru mēģinājumu.

Mēģinājumos rodas īstā burvība

Kad Keita Luīza uzzinājusi par iekļūšanu Jelgavas violetā kora sastāvā, pirmā doma viņai bijusi – jāuzzvana Elīnai, lai uzzinātu, vai viņa arī ir tikusi. “Tās bija īstas draugu sajūtas un neaprakstāms emociju virpulis. Vienā brīdī pat šķita, ka sapņoju,” atceras baušķeniece. Viņa neslēpj, ka sākotnēji bija iezagušās bailes par to, ka nevarēs visu paspēt. Koriste ieelpoja, izelpoja un pati sev teikusi: “Šāda iespēja nāk vienreiz dzīvē, gan visu sakārtosi!”

Dalība “Koru karos” nav vienkārša – par sarežģītāko Keita Luīza uzskata mēģinājumus, ko pavada garie vakari, izsīkums un lielā slodze. Lai arī tikšanās ar koristiem un mēģinājumi ir fiziski un emocionāli grūti, tie ir arī visvērtīgākie, jo tajos dzimt idejas un notiek īstā burvība.

Jautājot, kāpēc Keita Luīza ir izvēlējusies tieši Jelgavas kori, atbilde ir vienkārša un pārliecinoša: “tā ir tuvākā pilsēta Bauskai un Bauskas novadā, kopā ar Jelgavu esam vienā reģionā, un šķita – jāizmēģina veiksme!” Koriste pauž, ka violetā krāsa ir ļoti skaista, un arī Renārs Kaupers ir kā liels dzinulis, jo kurš gan negribētu kādreiz uzdziedāt kopā ar “Prāta vētras” līderi?

Baušķeniece Renāru Kauperu raksturo kā saulstariņu ar ģitāru, kurš ir vienmēr smaidīgs, iedvesmojošs un mierpilni radoši dulls. “Es ļoti apbrīnoju viņa pacietību un spēju katrā redzēt potenciālu.” Viņa piebilst, ka R. Kaupers ir cilvēks, ar kuru ir viegli un no kura gribas mācīties.

Satiktie draugi un dziesmas no sirds

Mēģinājumi Keitai Luīzai paiet ar aizrautību – tos viņa salīdzina ar muzikālu maratonu. Mēģinājumos ar kori viņi parasti dzied, kustas, smejas un iesaistās radošajās idejās. Koriste aktīvi darbojas sociālo mediju komandā, kas ir atbilstoši viņas izglītībai, “tur darba netrūkst. Mēs visi kopā domājam un realizējam trakās idejas.” Keita Luīza pauž, ka dienas paiet nemanot, taču koristi cenšas dot maksimumu sev, viens otram un skatītājiem.

Arī Keitas Luīzas Mucenieces personībai tuva bija Jelgavas violetā kora izpildītā dziesma “Without You”, kas ir zviedru dīdžeja Avicii darbs. Viņa to raksturo kā dziesmu ar dziļu vēstījumu par izdegšanu un dzīves radīto spiedienu. Esot vērts noskatīties arī filmu. Tomēr pati mīļākā koristes dziesma esot Viktora Lapčenoka un „Modo” reiz dziedātā „Kas esi tu?” (Zigmara Liepiņa mūzika un Jāņa Petera teksts. “Dziesma precīzi apraksta mūsu kora iekšējo pasauli,” teic koriste.

Dalība “Koru karos” Keitai Luīzai likusi apzināties, ka viņa spēj daudz vairāk nekā pati domā. Muzikālais konkurss ir devis pārliecību, drosmi un priekšstatu par to, kā strādā šovi – gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Vislielākais ieguvums, piedaloties “Koru karos” – satiktie draugi, kopīgie smiekli un sajūta, ka esi daļa no kaut kā lielāka. “Esmu pateicīga par to mirkli uz skatuves, kad dziedi un vienkārši esi – patiesi, dzīvi un no sirds,” teic koriste. Un tas, šķiet, arī ir šī ceļojuma vislielākais skaistums.