«Gribu tevi saukt par mammu. Vai tu esi mamma?» vaicāja mazs zēns, mēnesi nodzīvojis bārbelietes Ivonnas ģimenē.
“Gribu tevi saukt par mammu. Vai tu esi mamma?” vaicāja mazs zēns, mēnesi nodzīvojis bārbelietes Ivonnas ģimenē.
Trūkst pieredzes
Ivonna neslēpj aizkustinājumu, sakot, ka šī saruna notikusi tieši viņas dzimšanas dienā. Līdz tam zēns viņu saucis par tanti, Ivonnas mammu par veco tanti. Taču vēlēšanās uzrunāt ar vārdu “mamma” liecinājusi par to, ka mazā sirsniņa šajās mājās jūtas labi.
Ivonna ir viena no sievietēm, kuru šajā pavasarī uz Mātes dienas svinībām bērnunamā “Annele” atveda bārbeliete Daina Barena. Viņas mājās bērnunama audzēknis vispirms padzīvoja pērnajā vasarā, ciemojās brīvdienās ziemā, un tagad Daina Barena nolēmusi kļūt par zēna aizbildni. Daina šai misijai uzrunājusi vairākus savus paziņas, un atsaucība ir apbrīnojama.
“”Annelē” noskatījos koncertu, vēroju audzēkņus un nevarēju saprast, kā var būt, ka tik jaukiem bērniem nav vietas savā ģimenē,” atceras Ivonna, kurai pašai bērnu nav. Lēmums par kāda audzēkņa pieņemšanu nācis lēni. Abi ar vīru daudz par to runājuši, apzinādamies atbildību un to, ka bērnu audzināšanā viņiem nav nekādas pieredzes, pat ne kļūdu, no kurām mācīties. Liela nozīme bijusi tam, ka Ivonnas tuvākie cilvēki atbalstījuši šo lēmumu.
Ivonnas mājās puisēns nonācis augustā, iepriekš divus mēnešus dzīvojis atbalsta ģimenē, kuras mammai nācies doties ilgstoši ārstēties sanatorijā. Bērns pie tās vides bija pieradis, tāpēc pirmajās dienās Bārbelē ļoti skumis un neuzticīgi vaicājis: “Cik ilgi es te būšu?”
Kā mauglis
Mazajam “buciņam” ir arī radziņi, atzīst Ivonna, kurai nācies reizēm strikti pastāvēt uz savu, lai panāktu zēna paklausību. Mēdz pārsteigt mazuļa pēkšņās garastāvokļa maiņas. Tomēr šie konflikti ir nelieli. Tāpēc grūti pieļaut domu, ka no vasaras mājām puisēnam būs jāatgriežas bērnunamā. Ivonna neslēpj, ka zēns viņai, vīram, vecmammai un citiem tuviniekiem pieaudzis pie sirds, kļuvis mīļš.
Ir prieks to klausīties, jo šis zēns pie savas mātes auga kā mauglis – pilnīgi novārtā pamests, neaudzināts, trīs gadu vecumā klusējošs, jo ar viņu mājās neviens nerunāja. Jau nokļuvis bērnunamā, puisēns atlaba, sāka augt, taču visvairāk viņam trūcis patiesas mīlestības, tuvāko cilvēku. Tāpēc augstu vērtējami “Anneles” vadības centieni atrast atbalsta ģimenes, no kurām laika gaitā rodas aizbildņi un arī adoptētāji. Tā saka pagasttiesas priekšsēdētāja no vietas, kur dzīvo zēna māte.
Vārdus un pagastu nenosaucu tāpēc, ka jau ir bijuši gadījumi, kad bioloģiskie vecāki šantažējuši tos, kuri tagad audzina viņu bērnus. Ir draudēts, zvanīts nakts vidū, rakstītas rupjas vēstules, pat pieprasīta nauda, stāsta pagasttiesas priekšsēdētāja. Pagaidām Ivonna un vīrs vēl nav izlēmuši, vai puisēns paliks Bārbelē, viņas ģimenē. Vēl jāsagaida tiesas spriedums. Varbūt mātei pārtrauks apgādības tiesības uz bērnu, bet varbūt tiesa atzīs, ka radītāja labojusies un var dēlu audzināt pati.
Ģimenes kopmītne?
Bauskas rajonā ir ap 200 aizbildņu, vairākas atbalsta ģimenes, bet audžuģimenes, kas bērnu pieņemtu audzināšanā uz laiku līdz vienam gadam, pagaidām nav nevienas.
“To jūs varat atļauties tikai tāpēc, ka pagaidām bērnunamu uztur rajona Padome. Ja katrai pašvaldībai būtu jāmaksā apmēram 150 latu mēnesī par katru “Annelē” ievietoto bērnu, padomātu, vai nav lētāk audžuģimenē ievietotam bērnam piešķirt uzturnaudu ap 27 latiem mēnesī,” tā saka Inese Belicka, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas alternatīvās aprūpes koordinācijas nodaļas konsultante.
Iepazīstoties ar skolotāju Aiju Švāni no Tukuma rajona Viesatas pagasta, nākas apbrīnot viņas spēju atdot sirdi svešiem bērniem, kad savējie izauguši lieli. Par audžuģimeni viņa un vīrs kļuvuši pirms četriem gadiem. Ap 20 bērnu dzīvojuši pie Aijas īsāku vai garāku laika periodu. Tomēr, klausoties Aijas Švānes stāstīto, ienāk prātā doma, vai audžuģimenes statuss nepadara mā jas par institūciju – patversmi, viesnīcu, kopmītni, internātu. Cilvēki taču sarod, vai sirsnību un pieķeršanos var sadalīt termiņos?
It kā nav šķēršļu
Savu viedokli par audžuģimeņu veidošanās iespējām Bauskas rajonā pauž Ina Krūmiņa, rajona Padomes galvenā speciāliste sociālajos jautājumos: “It kā nav šķēršļu, lai audžuģimenes veidotos. Visās pašvaldībās ir bāriņtiesas/pagasttiesu speciālisti, 15 pašvaldībās no 17 ir speciālisti sociālā darba veikšanai. Bērnunama pieredze liecina, ka rajonā ir cilvēki, kuri jau tagad pieņem svešus bērnus savā ģimenē. Ir pieejami speciālisti izglītības un atbalsta pakalpojumu sniegšanai audžuģimenēm. Rajonā ir plašs nevalstiskais sektors – lauku sieviešu klubi kā motivācija un atbalsts ģimenei.”
Maz atbalsta
“Taču ir arī kavēkļi – pašvaldībās nav plānu, programmu, stratēģiju bērnu alternatīvās aprūpes pakalpojumu attīstībai. Tāpēc pagastu sociālajā budžetā netiek plānoti līdzekļi bērnu alternatīvās aprūpes pakalpojumiem. Tostarp likums paredz, ka audžuģimeņu apmācība, bērna uztura izdevumi ģimenē, mīkstais inventārs, apģērbs un apavi ir jāfinansē no pašvaldības budžeta. Maz atbalsta vietējā vara sniedz jau esošajiem aizbildņiem, atbalsta ģimenēm.
Latvijā vispār nav daudz audžuģimeņu, jo sabiedrībā ir negatīvs priekšstats par nelabvēlīgām, trūcīgām ģimenēm. Tikmēr bērni bērnunamos aug par patērētājiem. Kādas viņi veidos attiecības?” tā I. Krūmiņa.
