Jau deviņus gadus Misas vidusskolas skolotāja Ingrīda Vaisjūne aicina audzēkņus, draugus un paziņas septembrī atvadīties no vasaras, kājām dodoties gar jūras krastu.
Jau deviņus gadus Misas vidusskolas skolotāja Ingrīda Vaisjūne aicina audzēkņus, draugus un paziņas septembrī atvadīties no vasaras, kājām dodoties gar jūras krastu.
Gājiens visām paaudzēm
Šoreiz maršruts bija nolūkots Talsu rajonā, no Rojas līdz Mērsragam, aptuveni rēķinot, – 30 kilometru divām dienām, 18. un 19. septembrim. Svētdienas vakarā, atgriežoties mājās, Ingrīda secināja, ka tik daudz dalībnieku nav bijis nevienu iepriekšējo reizi. Citi paši atbrauca un gar jūru devās tikai vienu dienu, kopskaitā 50 mazu un lielu gājēju tvēra vasaras mirkļus pie ūdeņiem. Ingrīda sacīja, ka jaunākajam dalībniekam ir bijis desmit, vecākajam – 58 gadi. Šie skaitļi neviļus atklāj, ka soļot gar jūru ir pa spēkam visām paaudzēm, jo katrs var turēt savu pēdošanas tempu.
Ir zināms attālums, kas jāveic pirmajā un otrajā dienā. Tā šoreiz kājotāju virtene izstiepās tik gara, ka straujāko soļotāju skatienam vairs nebija saredzami lēnīgākie. Misas vidusskolas tūrisma pulciņa apsviedīgie puiši bija visātrākie gājēji.
Vēlējos apmierināt ziņkāri un noskaidrot, kāpēc Ingrīda jūras pārgājienus rīko septembrī un dara to tik neatlaidīgi. “Kopā ar aktīviem tūristiem ik vasaru braucam ceļojumos pa Eiropas valstīm. Kādureiz, pārrodoties mājās, gudrojām, ka vajadzētu tādu kopīgu vasaras noslēgumu tepat, mūsu zemītē. Pirmajos divos gados nesanāca pat desmit gājēju, pamazām viņu skaits ir palielinājies. Gar jūru aicinu doties vecākus kopā ar bērniem, jauniešus. Nekas cits nevar būt drošāks kā virzīšanās gar jūru. Tādēļ nav nekāda reglamenta. Ir zināmas vietas, no kurām sāk un kuras jāsasniedz. Norādu, cikos visiem jāsatiekas. Manuprāt, tas patīk visiem, jo cilvēka daba jau ir tāda – viņš vēlas justies brīvi.”
Mierina un pārbauda
Necentos tincināt, kas kuram gājējam labāk patīk – emocijas taču ir vārdos grūti formulējamas. Interesēja uzzināt, kā jūtas ļaudis, kam pie jūras aizrit ikdiena. Netālu no Rojas garā mola dzīvo Mitbergu ģimene. Saimniece Ruta uz piejūras pilsētiņu pārcēlusies no Dobeles, no turienes viņu atvedis vīrs. Sastapdama zemgaliešus, Ruta bija runātīga. “Jūs domājat, ka viegli iedzīvoties pie jūras. Mana mammīte atbrauc ciemos un ilgāk par mēnesi šeit neiztur. Jūra nomierina. To īpaši apjautu, kad pirms diviem gadiem pēkšņi nomira mans vīrs. Jūra arī nomāc, visvairāk rudenī, kad migla neizklīst gandrīz visu dienu. Sazinos ar radiņiem Rīgā, viņi stāsta, ka spīd saulīte, bet pie mums – dūmaka. Tā izklīst uz vakarpusi.” Rutas vīrs braucis jūrā, to dara dēls, un arī mazdēls noskaņojies šim pašam darbam. Pagājusī vasara zvejai bijusi ļoti nelabvēlīga, un peļņas tādēļ mazāk.
Rojeniece veras pīlādžkokos, kas rotājas ar sārtiem ogu ķekariem. Viņa bilst: “Tā ir zīme, ka būs lielas vētras. Pērn pīlādžiem ogu tikpat kā nebija. Zināt, kā jūra ir pārvērtusies? Agrāk šeit neauga niedres, bet tagad to sakuplojis ļoti daudz. Un zalkšu šeit papilnam, reizēm pat istabā ieslidinās.”
Atvadoties laipnie rojenieki dāvina šovasar lasītus dzintara gabalus. Ruta teic: “Mazdēli nav noturami, katru rīt skrien uz piekrasti. Pēc lielajiem vējiem pie Rojas mola var salasīt daudz saules akmeņu. Mūsu mājās ir vesela kārba.”
Atsedz sakņu vijumu
Jūra ar viļņiem grauž krastu un laužas iekšā sauszemē. Ne tikai šī pārgājiena laikā, tērzējot ar vietējiem iedzīvotājiem, bija jāuzklausa stāstījumi, kā mainās ūdenim piegulošā zona. Šoreiz pārliecinošākais piemērs bija melnalkšņiem izskalotās saknes. Neba šiem kokiem tik pateicīga vieta ir jūras tuvums, tomēr apbrīnojami sīksti tie turas kaut vai ar pusi vai trešdaļu sakņu. Ūdens un vēju radītais izskalojums atsedz neparastu vijumu, kas šķietami atgādina džungļu ainavas. Vietumis kāds lapukoks jau iegāzies jūrā.
Ik vasaru vienu nedēļu cenšos pavadīt pie atklātas jūras, tas ir, posmā no Kolkas raga līdz pat Nidai Liepājas rajonā. Manuprāt, līča piekraste tomēr ir atšķirīgāka. Daudzviet bija vērojami jūras mēslu un aļģu sanesumi. Naskāki jūrmalnieki ar dakšām vāca šo šķidro masu, lai mēslotu dārziņus. Spēcīgie vēji vietumis garos posmos sadzinuši šo dzelmju labumu.
Romantiskā baznīca
Svētdienas, 19. septembra, saulīte bija tik vasarīga, ka apavus un vējjakas vajadzēja likt somās, lai pēdām ļautu baudīt smilšu veselīgo masāžu un kājas veldzētu piekrastes sīkvilnīšos. Šķita pat neticami, ka ir jau pāri septembra vidum. Ingrīda atgādināja, ka vienugad šajā mēnesī ir bijis tik silti, kas gājēji pat kārtīgi izpeldējušies. Tiešām – īstas atvadas no vasaras.
Zinot, ka maršrutā ir Kaltene, ļoti vēlējos nokļūt šī ciemata luterāņu baznīcā. Atmiņā bija pagājušā gada vasara, kad kāds jaunais pāris no Rīgas laulībām bija izvēlējies tieši šo dievnamu, turklāt pēc vērīgas citu baznīcu apskates. Pērn augustā noliktajā ceremonijas dienā tā lija un pūta tik stiprs vējš, ka visi steidzās ātrāk nokļūt zem jumta. Par spīti nelaikam un pelēkumam dievnams gaiši mirdzēja, rotāts ar svecēm un vēlīniem vasaras ziediem. Kad ceremonija beidzās, nebija nekādas iespējas kavēties laukā vai pie jūras, kā bija iecerējuši jaunlaulātie. Šovasar nelielā baznīciņa, saules apspīdēta, jauki izcēlās uz veco koku zaļās lapotnes fona. Patiesi – šai vietai ir sava burvība. Ar mērogu, arhitektūru, krāsu spēlēm.
