Līdztekus daudzām asociācijām pārdomas rosina arī septiņi «Latvju dainu» sējumi Gunāra Priedes lugas «ZILĀ» iestudējumā Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Līdztekus daudzām asociācijām pārdomas rosina arī septiņi “Latvju dainu” sējumi Gunāra Priedes lugas “ZILĀ” iestudējumā Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Šovakar, 24. septembrī, te pirmizrādē publikai rādīs G. Priedes pirms vairāk nekā 30 gadiem sarakstīto, savulaik daudzos Latvijas teātros iestudēto drāmu. Padomju gados “Zilā” bija savdabīgs mudinājums dažādu dzīves problēmu jautājumiem atbildes meklēt folklorā. Šodienas iestudējums lieliski atklāj G. Priedes lugas saturisko bagātību, teksta piesātinātību ar fona informāciju.
Drāma pārtop traģēdijā
Apbrīnojami dzīvi un patiesi Lindas un Jura dialogā skan pirms 30 gadiem paustās domas par latviskumu, par cilvēku attiecībām. Savukārt Rasmas un Jura sarunās mazpamazām atklājas vecāku un bērnu nesapratnes plaisa. Nodevība, pārsteidzīga rīcība, nevēloties iedziļināties notikušā niansēs, pārticība ar nereti tai raksturīgo atsvešinātību, vecāku centieni bērnu mīlestību nopirkt par naudu. Tās ir tikai dažas problēmas, kas ap skatuves varoņiem savij tik stipru dramatisko mezglu, ka izrādes finālā tas pārtop traģēdijā.
Govs ceļa malā
Kaut gan traģēdija notikusi jau pirms tam – Juris izraisīja avāriju, kurā bojā gāja tēvs, paziņa un vecāmāte. Krietni sakropļots bija arī pats jaunietis, taču viņš izdzīvoja un, mātes aprūpēts, Gruzijas dienvidu pilsētā Gagrā pamazām atlabst. Tieši fiziskās atveseļošanās laikā puisi arvien vairāk interesē attiecības ģimenē. Un vēl Juri neliek mierā acis. Tās govs acis, kuras viņam visspilgtāk iespiedušās atmiņā no pēdējiem pirmsavārijas mirkļiem. Turklāt ceļmalā stāvošais lopiņš bija viens no ļoti retajiem Latvijas zilās govju sugas pārstāvjiem.
“Kaut arī zilā ir Latvijā gandrīz izmirušu govju suga, kas paretam ganās lībiešu krastā un ko piemin tautasdziesmās, šī Priedes luga kļuvusi par latviešu dramaturģijas klasiku tajā esošo ibsenisko motīvu dēļ. Ziemeļnieciskā noslēgtībā neizrunāti vārdi, nenoskaidrotas attiecības padara dramatisku mātes un dēla saprašanos tagadnē un ir par iemeslu traģiskiem notikumiem pagātnē,” par iestudējumu saka tā veidotāji.
Var “aplūkot” vārdu
Gaisotne aktieru zālē kārtējo reizi liecina, ka šādās izrādēs skatītāji var izbaudīt katru mākslinieka žestu, katru viņa izteiktu frāzi ļauj ne tikai perfekti sadzirdēt, bet arī “aplūkot”. Pārliecinošs ir Ainārs Ančevskis Jura lomā, traģisks, skarbs un drošs, bet reizē tik neaizsargāts. Sarunās ar māti lieliski atklājas, ka mīlestība šai ģimenē bieži vien aizmirsta. Lai arī saprotams, ka notikušā pirmcēlonis meklējams mātes rīcībā, Lolitas Caukas (šo lomu spēlē arī Lāsma Kugrēna – V. A.) tēloto Rasmu dažbrīd gribas pažēlot. Mazāk pārliecinošs ir Jura Lisnera Vidvuds. Brīžiem šķiet, ka bez šī tēla izrādes kopnoskaņa maz zaudētu. Moderna, pretrunu pilna, taču dziļas atklāsmes brīdī ļoti patiesa ir Evijas Skultes Linda.
Atbildi meklē folklorā
Apceres beigās es atkal atgriežos pie latviešu tautasdziesmām. Savulaik Gunāram Priedem tās bija viens no ierosmes avotiem šīs lugas sarakstīšanai. Tagad septiņi dainu sējumi visu izrādes laiku ir uz skatuves. Juris tajos ieskatās tikai dažreiz, taču ātri vien atrod atbildes uz vairākiem pašu interesējošiem jautājumiem. Tostarp arī par to zilo govi, kura tik pārsteigti vēroja viņu, papu, gro un biedreni Švāni šosejas Ventspils–Rīga malā. Pēc izrādes pārņem nepārvarama vēlme steigties mājup un ieskatīties tautasdziesmu sējumos. Ko tur meklēt? Varbūt kādu cerību pilnu, gaiši zilu atbildi uz rūpju pārņemtās sabiedrības neskaitāmiem problēmjautājumiem.
