Šķelmīgi smaidot, Ozolaines pamatskolas skolotāja Elīna Baltgalve vaicā: «Vai es vēl deru rubrikai «Jauns un…»?».
Šķelmīgi smaidot, Ozolaines pamatskolas skolotāja Elīna Baltgalve vaicā: “Vai es vēl deru rubrikai “Jauns un…”?”
Grib būt kopā ar dēliņu
“Šogad man palika 30 gadu. Es nemēdzu izvirzīt abstraktus, nesasniedzamus mērķus. Vienkārši fiksēju virzienu un tad ļaujos dzīvei. Pašlaik man visvairāk gribas izbaudīt laiku kopā ar mazo dēliņu. Tādēļ septembrī pēc pārtraukuma atgriezos skolā nevis iepriekšējā – pedagoģes – statusā, bet kļuvu par bibliotekāri. Vadu arī mājas mācības zēnam ar veselības problēmām,” saka E. Baltgalve.
Elīna ir absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Mācību pēdējā gadā viņa iesaistījās Valdorfa pedagoģijas programmas apgūšanā. Nodarbības notika Vācijā, tādēļ jauniete tika atbrīvota no izlaiduma eksāmena matemātikā. “Pēc vidusskolas beigšanas veselu gadu biju mājsaimniece, jo izraudzītajā augstskolā neizturēju konkursu,” atklāj Elīna. Tolaik viņa jau bija iepazinusies ar Dzintaru un pārcēlusies uz dzīvi Ozolainē. Uzzinājusi, ka izglītības iestāde meklē angļu valodas pasniedzēju, Elīna pieteicās un tika pieņemta darbā.
Tētis kļūst par aukli
Pieredzes trūkumu palīdzēja pārvarēt drosme un uzņēmība. Kad iesācējai piedāvāja mācīt arī latviešu valodu un literatūru, izrādījās, ka šis priekšmets viņu interesē visvairāk. Elīna iestājās Latvijas Universitātē, izvēloties nepilna studiju laika programmu. Tas nozīmē, ka lekcijas Rīgā bija jāapmeklē reizi divās nedēļās piektdienās un sestdienās. Visu brīvo laiku aizņēma pastāvīgais darbs – referāti, kontroldarbi, kursa darbi. Elīnai nav vērts jautāt, vai bija grūti, jo, visticamāk, studēšanu viņa nosauktu par jaunu piedzīvojumu.
Mācību otrajā gadā “pieteicās” Rūta. Respektējot ārstes ieteikumu, jauniņā skolotāja izmantoja akadēmisko atvaļinājumu. Elīna atceras atgriešanos augstskolā: “Ar bērnu pie krūts un grāmatu saini padusē ceturtdienu vakaros kāpu vīra mašīnā, lai dotos uz Rīgu. Parasti nakšņojām pie tantes, jo citādi es nokavētu rīta lekcijas. Divas dienas Dzintars cītīgi auklēja meitiņu. Arī tante modri uzraudzīja procesu. Tajā semestrī vīrs bija tik pārguris, ka man viņa ķluva žēl. Nekas, izturējām! Kad Rūtai bija deviņi mēneši, atgriezos darbā skolā. Neaizstājams palīgs man ir vīramāte, kura uzrauga mazuļus.”
Vērtē studiju kvalitāti
Par mācībām Elīna maksāja pati. Dažus semestrus viņai bija iespēja izmantot Skolotāju tālākizglītības fonda atbalstu, kas lauku skolu studējošiem pedagogiem sedz 70 procentus no mācību gada maksas. “Patiesībā transporta izdevumi, uzturēšanās Rīgā, grāmatu pirkšana, kopēšana veidoja pamatīgu summu – līdzvērtīgu tai, kas 90. gados bija noteikta par vienu studiju gadu. Taču es nejutos nomākta, jo mēs ar Dzintaru centāmies plānot ģimenes budžetu tā, lai neviens neciestu,” piemetina Elīna.
Universitātes absolventei ir diezgan skeptiska attieksme pret studiju kvalitāti. Interesanti šķituši divi pirmie mācību gadi, bet vēlāk sekojusi nemitīga atkārtošanās. Arī prasības dažādu priekšmetu apguvē Elīna nekādā ziņā neuzskata par ļoti augstām: “Man noteikti palīdzēja praktiskā darba pieredze. To īpaši jutu valsts eksāmenā, kura uzdevums bija sastādīt mācību stundas konspektu. Man nesagādāja nekādas grūtības literatūras “kalni”, jo filoloģijas studentiem ir jāizlasa tik, cik pārējo fakultāšu studenti diez vai visā mūžā var paspēt.”
Krāj materiālus grāmatai
Līdzko bērni būs paaugušies, Elīna studēs atkal. Tagad – mierīgā pārdomu periodā – viņai pietiek laika izskatīt piedāvājumus un izvēlēties. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka neturpinās mācības universitātes maģistrantūrā: “Mūsu fakultātē ir tādas garlaicīgas “sausiņu” programmas. Es jau paguvu izpētīt. Man gribas kaut ko sirdij, sevis pilnveidošanai. Var gadīties, ka studēšu svešvalodas.”
Kamēr tālejoši mērķi vēl nav precīzi formulēti, Elīna skaidri zina, ko darīs tuvākajā laikā: “Gribu iemācīties vadīt auto, atsākt dejot, jo diezgan ilgi esmu bijusi ansambļa “Jandāls” dalībniece. Nākamgad metīšos sava vīra jaunajā biznesa projektā. Turpināšu vākt materiālus grāmatai. Man jau sen ir padomā interesanti “pekstiņu” stāsti no pagasta ikdienas. Gribētos apkopot un piedāvāt “Latvijas Avīzes” romānu konkursam. Kad Roberts paaugsies, noteikti nesēdēšu bibliotēkā, bet atkal sākšu strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Lauku skolā man ļoti patīk – nelielas klases, cits citu pazīst, pedagogu iniciatīva allaž tiek atbalstīta.”
Sarunā Elīna nelieto vārdu “karjera”, jo tas neatspoguļojot dzīves izpausmju daudzveidību. Savas vēlmes un idejas viņa neiekļauj nosacītās kategorijās, bet cenšas dzīvot saskaņā ar pārliecību.
***
Fakti
– Elīna Baltgalve Ozolaines pamatskolā strādā 10 gadu.
– 2002. gadā beigusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Kvalifikācija – latviešu valodas un literatūras skolotāja vidusskolā.
– Ozolaines bērniem Elīna ir mācījusi arī angļu, vācu valodu, informātiku, vadījusi jauniešu deju kopu.
– Ģimene – vīrs Dzintars, bērni Rūta (seši gadi) un Roberts (gads un divi mēneši).
