Atceros kādu ģimeni, kas manas bērnības laikā gandrīz katru svētdie nu devās pastaigās.
Atceros kādu ģimeni, kas manas bērnības laikā gandrīz katru svētdie nu devās pastaigās. Tēvs ar atvasēm nemēroja tālu ceļu, gāja pa zināmām takām, brauca ar laivu pa upi. Un tā visos gadalaikos. Vietējie ļaudis pat brīnījās, kā tā var staigāt, kā nav garlaicīgi. Šim dažādi vērtētajam rituālam kā atgādinājums bija informācija par dabas terapijas metodēm.
“Neatkarīgajā Rīta Avīzē” lasāms, ka Latvijas Universitātē pasniedzēja Diāna Timofejeva jau desmit gadu pēta dabas terapijas metodes un māca tās studentiem. Viņa uzskata – dabas dzīvā enerģija mūs ietekmē maigi un organismam atbilstoši. Pasniedzēja nenoliedz citas metodes, ko ļaudis izmanto savas iekšpasaules un labsajūtas līdzsvarošanai. D. Timofejeva balstās uz visiem saprotamu principu. Sajušana caur visām piecām maņām aktivizē smadzenes, palīdz līdzsvarot labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Sākumā pieminētās atmiņas netieši apstiprināja, kāda jēga ir bijusi it kā vienmuļajām pastaigām.
Dabai mēs taču varam tuvināties tik atšķirīgi. Pazīstu cienījama vecuma baušķeniekus, kas dziedināšanu rod, rudenīgā mežā sēņojot un tā iedarbinot vairākas maņas. Redzi, dzirdi, smaržu, pat garšu, ja ceļā gadās gluži svaiga saulsardzene, kas nobaudīta līdzinās lazdu riekstiem. Kādam vīram sēnes negaršo, taču viņš atkal un atkal atgriežas tajās vietās, kur zaļu sūnu paklājus iekrāso košas cepurītes. Relaksē ne tikai ainava, arī skaņas ar savām vibrācijām iedarbojas pozitīvi. Mežā to ir tik daudz un dažādas. Varbūt būsit ievērojuši, ka veikalos atrodamas meditācijas kasetes, kurās ierakstītas jūras šalkas, vēja brāzmas, putnu un dzīvnieku balsis. Tikai jāvaicā, kas ir iedarbīgāk – sēdēt mājās un ļauties iekonservētām skaņām vai pašiem tās sameklēt un baudīt tieši.
Pagājušajā rudenī, apmeklējot Siguldu, jutos pārsteigta, cik daudz ekskursantu atbraukuši baudīt gadalaiku mainību. Patiešām, tā jānotver, jo mūsu nepastāvīgais klimats nereti kavē saulei rotāties krāsainajās zarotnēs. Ne vienmēr vajadzīgs šis plašums. Pamanīju, kā pāris jauniešu, izstiepuši guļammaisus, vienkārši lūkojās augšup un vēroja, kā lapas raisās no kokiem. Pavisam mierīgi, it kā ieklausīdamies tikko jaušamās skaņās. Man ļoti jauka šķiet vēl viena jau pieminētās pasniedzējas D. Timofejevas atziņa. Ļoti veselīgi esot kaut vai piecas reizes dienā paskatīties debesīs. Tās nekad nav vienādas, tās vienmēr raisa asociācijas. Arī dod cerību, kas katram ir tik ļoti vajadzīga.
