Kad uzzināju, ka pienākusi kārta rakstīt redakcijas sleju, nospriedu – tā noteikti, kā parasti, būs par kādu patiesi pilsētas un rajona ļaudīm svarīgu jautājumu.
Kad uzzināju, ka pienākusi kārta rakstīt redakcijas sleju, nospriedu – tā noteikti, kā parasti, būs par kādu patiesi pilsētas un rajona ļaudīm svarīgu jautājumu. Tādu, kura nozīmība nav apšaubāma, tādu, kas raksturo notiekošo, sabiedrību, apstākļus, kādos dzīvojam, un citas svarīgas lietas. Šādi analizējot, man pat prātā neienāca, ka runa varētu būt par pilsētas sabiedrisko ēstuvju tualetēm. Kaut gan es nenoniecinu to svarīgumu. Gluži vienkārši tā sagadījās, ka pēdējā nedēļā iznāca neikdienišķi bieži un pa vairākiem lāgiem ēst dažādās kafejnīcās.
Es noteikti neesmu bijusi visās pilsētas ēstuvēs, bet pietiekami daudzās un sabiedrības iecienītās, lai salīdzinātu un konstatētu – lai cik skaists būtu kafejnīcas interjers un garšīgs ēdiens, gājiens uz tualeti sabojā jauko priekšstatu. Tas kārtējo reizi apliecina, ka “sirsniņmājiņa” ir savdabīga vizītkarte. Tas atkal un atkal atgādina – par šo vietu nedrīkst aizmirst. Nav garantijas, ka apmeklētājs aplūkos visus kafejnīcas stūrīšus, taču ir simtreiz lielāka varbūtība, ka viņš ieies tualetē.
Ja klients izmantos labierīcības kādā no Bauskas kafejnīcām, tad, pirmkārt, viņam būs ļoti jānopūlas, lai aizslēgtu durvis. Otrkārt, kaut arī iesaka nesēsties uz poda sabiedriskā tualetē, apmeklētājs pat nepieļaus tādu iespēju. Treškārt, taisot vaļā vai ciet apspīlētas bikses, var gadīties, ka uz slidenās grīdas nejauši paslīd kāja, ja vien nav apauti kalnākāpēju zābaki. Ceturtkārt, jābrīdina klients – tas, ka nav tualetes papīra, nav nekāds brīnums, nemaz nerunājot par ziepju trūkumu roku mazgāšanai.
Kādam no strādājošiem taču vajadzētu parūpēties, lai klientam tur būtu patīkami ieiet. Viena lieta ir aizmirst sakopt tualeti mājās, cita – sabiedriskā vietā. Tā vien šķiet, ka neviens par netīrajām tualetēm nav sūdzējies, ja reiz tās turpina būt tādas, kādas tās aprakstīju, vai arī nevienam tik bieži nevajag uz tualeti un iepriekšminētais nav pamanīts. Šķiet, ka Rietumos nekas tāds nebūtu pieļaujams un nekoptu tualeti klienti uztvertu kā apvainojumu. Ne velti, piemēram, Vācijas pilsētas Ķelnes kafejnīcu tualetēs var atrast grafikus, kur darbinieki ar parakstiem apliecinājuši, ka ik pēc laika tualete ir uzkopta. Turklāt personālu iespējams informēt, ja klients tik un tā ar kārtību “sirsniņmājiņā” nav apmierināts.
Var jau pārmest, ka nevar salīdzināt pedantisko Vāciju ar Latviju, abās valstīs turklāt vēl ir atšķirīgi dzīves kvalitātes standarti, attīstība. Un tomēr. Jau tā mēģinu neievērot, ka apmeklētājus lielākoties apkalpo cilvēkiroboti, no kuriem gaidīt smaidu ir tikpat nereāli kā laimēt ceļojumu apkārt zemeslodei (kas tāds tomēr reizēm mēdz gadīties). Cenšos saprast, kaut gan nevajadzētu, kāpēc kafejnīcās ir tik ļoti jāsalst. Lūdzu, nelieciet pievērt acis par netīrām tualetēm! Tas būtu par daudz prasīts.
