Pirmo reizi esmu Rīgas «Bites blūza klubā», kura direktore jau trīs gadus ir ILZE MELNE, kādreizējā brunaviete, Skaistkalnes vidusskolas absolvente.
Pirmo reizi esmu Rīgas “Bites blūza klubā”, kura direktore jau trīs gadus ir ILZE MELNE, kādreizējā brunaviete, Skaistkalnes vidusskolas absolvente.
Nežēlīga skola
Klusināti skan neuzbāzīgi ritmi, kas ļauj rāmi plūst sarunai (blūzs – lirisks, melanholisks Amerikas nēģeru vokālās mūzikas žanrs; instrumentāla vai vokāli instrumentāla džeza forma). Uz baltiem galdautiem ir ieaustas bites, telpu krāsojums tumsnējs. Tērzējot skatienam paveras interjers – daudzu mūziķu fotogrāfijas, viņu autogrāfi uz skatuves sienām. Jaušu, ka Ilze ar viņiem sastapusies. Jā gan, jo direktores pārziņā ir pat trīs daļas – mūzika, virtuve un bārs.
Kā to visu iespējams savienot? Ilze uz darbu nāk ap desmitiem, un pirmie soļi ir virtuvē. “Šeit nežēlīgi stingri pārbaudu, kāda ir kvalitāte it visam. To es iemācījos, deviņus gadus strādājot restorānā “Vincents” pie Mārtiņa Rītiņa, kas nepieļāva ne mazāko kļūdu. Ja kas nebija padevies, to sagāza atkritumu kastē. Arī es tā varu, jo izturēju šo skolu. Ar asarām, ar vēlēšanos pamest darbu. Tagad novērtēju, cik tā bija lieliska skola, nekautrējos teikt – pasaules līmenis. Mārtiņš iemācīja saprast, kas ir klients. Kad trīs mēnešus pavadīju pavāru skolā Londonā, tur par mani brīnījās – no kurienes esmu un kā tik daudz zinu un protu. Bet sāku ar kartupeļu mizošanu. Tādēļ varu arī no citiem prasīt.”
Darba dienas direktorei beidzas reizē ar pēdējo apmeklētāju, kas var kavēties arī līdz rīta stundai. Mobilo telefonu viņa nekad neizslēdz.
Burvju vārdiņš
Ilze ik pa laikam sasveicinās ar pusdienotājiem, kas maltīti mēdz ieturēt “Bites blūza klubā”. Tā uzzinu, ka klubam ir sava, solīda un respektabla, publika, labi un ļoti labi materiāli situēti galvaspilsētas iedzīvotāji. “Mums nav vajadzīga apsardze ne ikdienā, ne mūzikas vakaros. Šeit nāk ļaudis, kas prot uzvesties, kuriem ir augstas prasības. Klubs ir tik liels, lai šeit satiktos īsti blūza cienītāji. Aicinām mūziķus no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur mums ir savs aģents. Viņš atsūta sarakstu ar piedāvājumiem, un mēs izvēlamies. Katra mūziķa fotogrāfija ar autogrāfu paliek piemiņai. Nezinu, kur liksim bildes, kad uz sienām vairs nepietiks vietas. Klubam ir mūziķu grupa, kas izkopusi šo žanru un saspēlējas kopā ar viesiem,” tā Ilze.
Viņa tikusies un runājusies ar daudziem izciliem blūzmeņiem un priecājusies, ka viesi jutušies labi “Bites blūza klubā”. Paguruma un spēka izsīkuma brīžos mazais vārdiņš “paldies” ļauj atkal saņemties.
Dzelzs un mīļums
Kā var izturēt tik piesātinātas darbdienas? Ilze saka: “Tā dzelzs ir katrā mūsu dzimtas sievietē. Vecmāmuļa bija stipra. Mamma tāpat, uz rokām abus ar brāli nēsāja. Mana krustmāte, mammas māsa Liesma, daudz ir palīdzējusi. Bērnībā viņu uzrunāju par Krukru. Mīļumu esmu jutusi vienmēr, kaut arī kopš pusaudzes gadiem man bija savi pienākumi. Tos nedrīkstēja neizpildīt. Šāda audzināšana ir ļoti noderējusi. Varbūt sev kaitēju, juzdama atbildību un uzņemdamās vēl vienu darbu. No šī gada manā pārziņā ir spēļu kluba “Melnais kaķis” virtuve un bārs. Veselu mēnesi vakarus pavadīju klubā, lai saprastu, kādi ir klienti. Uzskatu – arī tā ir iespēja, kas jāizmēģina, varbūt vairs otras tādas reizes nebūs.”
Jaunā sieviete vēl domā par studijām maģistrantūrā. 1997. gadā viņa ir beigusi Rīgas Starptautisko ekonomikas un biznesa augstskolu, iegūdama bakalaura grādu vadības zinātnēs.
No Mēmeles krastiem
Skatos Ilzē un nedaudz brīnos. Viņa, īstas nomales un dabas bērns, kas izaudzis pašā Mēmeles krastā pie kādreizējās Siliņu pārceltuves… Tagad – uzņēmēja. Apņēmīga, droša, nesaudzīga pret sevi.
Lūdzu Ilzi atcerēties dzimto Budbergas pusi. “Upe man kādreiz šķita kā murgs, jo ik pa laikam traucēja. Mamma, uzāvusi garos gumijniekus, nesa pāri applūdušam ledum pavasaros, lai es nokļūtu skolā. Kad vajadzēja doties uz atklāto durvju dienu augstskolā, sākās lielie plūdi un es nekur netiku. Tagad, aizbraucot uz laukiem, izkāpju no mašīnas, ievelku gaisu un īsti saprotu, kas esmu, no kurienes esmu. Aizeju uz aku, iesmeļu ūdeni. Ļaujos visam, ko sniedz daba.”
Ilzes brālis Dzintars dzīvo un strādā Rīgā, satiekoties viņš māsu joprojām uzrunā – “sīkā”. Un tas ir uzmundrinoši. Smagos brīžos Ilze sevi spēj mierināt, domājot – nekas taču nav traģēdija. Nosvērti jāpieņem notiekošais, ja ne tā, tad ātri var sadegt. Pāris reižu gadā viņa aizbrauc uz siltajām zemēm. Pirmās dienas gluži vienkārši guļ zem palmām un nedara neko. Tad ņem karti un tūrisma bukletus, lai atklātu ko nezināmu.
***
…Joprojām skan blūzs, un nemanot ir pagājušas gandrīz divas stundas. Ilze bilst, ka blūzs šeit skan vienmēr. Tāds stils, klubā nekad nebūs dzirdami, piemēram, šlāgeri.
