Mani priekšstati par Austrumiem ir pārāk romantizēti un kanoniski. Par to pārliecinājos Kazahstānas galvaspilsētā Astanā, kur pagājušajā nedēļā notika Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pirmā valsts vizīte.
Mani priekšstati par Austrumiem ir pārāk romantizēti un kanoniski. Par to pārliecinājos Kazahstānas galvaspilsētā Astanā, kur pagājušajā nedēļā notika Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pirmā valsts vizīte.
Debesskrāpji pelēkā stepē
Braucienā piedalījās arī žurnālisti, bet vairāk nekā septiņi desmiti Latvijas uzņēmēju devās uz biznesa forumu, kas notika Astanā un valsts vecajā galvaspilsētā Almati.
Pirmais iespaids ir šokējošs. Neapdzīvotas, brūnpelēkas stepes vidū paceļas mirdzošu debesskrāpju pilsēta. Kolēģi, kuri ir bijuši Ķīnā, uzreiz pamana analoģijas ar Šanhaju, bet citiem apbūve rada asociācijas ar Ņujorku. Sākumā ir grūti pierast pie ēku neaprakstāmajiem mērogiem un savdabīgajām arhitektūras formām. Tās nav izteikti austrumnieciskas, bet šo arhitektūras stilu nevar dēvēt arī par rietumniecisku. Apdarē galvenokārt tiek izmantots stikls, tērauds, granīts un marmors. Vairākas ēkas, tostarp prezidenta Nursultana Nazarbajeva rezidenci, rotā milzīgi gaišzili kupoli. Tādi ir arī mošejām – musulmaņu lūgšanu namiem.
Sarunas ar trim draugiem
“Kazahstānu var salīdzināt ar mazu, spēcīgu puisēnu, kurš zīž mammas krūti. No tās tek nevis piens, bet nafta,” savu dzimteni tēlaini raksturo korejietis Vjačeslavs Lī. Viņš ir fiziķis, universitātes profesors. Ar Vjačeslavu, viņa draugiem Maratu un Valēriju pusnaktī iepazīstamies uz ielas, taujājot ceļu. Marats ir telekomunikāciju inženieris, bet Valērijs – fotogrāfs. Nejaušā epizode izvēršas par bezgala interesantu laika pavadīšanu vairāku stundu garumā kādā kafejnīcā.
Mūsu intelektuālās, aizrautīgās sarunas ik pēc desmit minūtēm pārtrauc uzstājīgas viesmīles kategoriska pavēle doties mājās, jo viņas darba laiks esot beidzies. Kad meiča parādās durvīs jau piekto reizi, Marats, konsultējies ar Vjačeslavu, zvana kādam ietekmīgam sabiedriskās ēdināšanas bosam. Nu pāris stundas varam mierīgi uzelpot. Tāpat kā Gruzijā, arī šeit vakara vadītāju sauc par tamadu. Pirmais šo lomu uzņemas Vjačeslavs, pārfrazējot Radjara Kiplinga slaveno teicienu, ka Rietumi un Austrumi nekad nesatiksies. Rakstnieka secinājums, viņaprāt, ir pārspīlēts un pesimistisks.
Daudz baltas krāsas
Pārsteidzoša ir jauno paziņu viesmīlība, bet vēl lielāku izbrīnu rada viņu zināšanas par Latviju un Baltijas valstīm. Omulīgie astanieši zina Rīgu, Jūrmalu, Palangu, iztaujā mūs par Dziesmu svētkiem, Raimonda Paula politisko karjeru, ansambli “Dzeguzīte”, futbola un hokeja komandu sasniegumiem. Studiju gados Vjačeslavs ir ciemojies pie drauga Rēzeknē. “Ballītē lauku klubā es dejoju ar skaistu latviešu meiteni,” viņš kavējas jaunības atmiņās. Profesora zināšanas par pasaules kultūrām ir fundamentālas, tāpēc es ne mirkli neizlaižu no rokas pildspalvu, visu dzirdēto pierakstot bloknotā.
Ar Astanas vēsturi mūs iepazīstina Valērijs. Viņa māte ir Kazahstānas vāciete, bet tēvs – baltkrievs. Pilsētas senais nosaukums ir Akmola. Kazahu auls (ciems) bija izslavēta tirgus vieta, kur galvenokārt pārdeva piena produktus. Vārds “akmol” kazahu valodā nozīmē ‘daudz baltas krāsas’. Šeit 1832. gadā uzcēla cietoksni, bet vēlāk krievu tirgotāji sāka būvēt arī mūra mājas. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena.
Pilsēta paplašinājās, kad 1954. gadā Akmolā ieradās pirmie neskarto zemju apguvēji un apdzīvotai vietai deva nosaukumu Ceļinograda. Par valsts galvaspilsētu tā kļuva 1997. gadā, jo prezidents izdeva rīkojumu to pārcelt no seismiski aktīvās zonas uz valsts ģeogrāfisko centru. Jaunais nosaukums ir radies no vārda “stan” – ‘apmetne’. Celtniecības tempi un mērogi šķiet prātam neaptverami. Nākotnes sapņu pilsēta Išimas upes kreisajā krastā top pēc Japānas arhitekta Kurokavas projekta. Jaunās apbūves projektu konkursā esot piedalījušās daudzas slavenības, bet uzvarējis japānis.
Prezidenta galvenais režisors
Astana ir ierēdņu un lieluzņēmēju pilsēta, šeit ir visaugstākais dzīves standarts valstī. Taču pirmais iespaids var izrādīties maldinošs. Latvijas žurnālistu grupas koordinators – Kazahstānas Ārlietu ministrijas darbinieks – un simpātiskas Iekšlietu ministrijas ierēdnes neuzkrītoši dara visu iespējamo, lai mēs nenovirzītos no oficiālajiem reprezentatīvajiem maršrutiem. Mūsu lūgumus parādīt vienkāršo ļaužu dzīvi viņi izliekas nedzirdam.
Risinājums rodas gluži negaidīti. Latvijas kinorežisore Dzintra Geka, fonda “Sibīrijas bērni” prezidente, kura vāc materiālus jaunai dokumentālai filmai par politiski represēto nometnēm, sazinās ar savu studiju biedru Nurlanu Dautovu un norunā tikšanos. Viņš ir prezidenta Nursultana Nazarbajeva personiskā televīzijas un radio centra galvenais režisors. Precīzāk būtu teikt – prezidenta tēla galvenais veidotājs. Staltais un jauneklīgais vīrietis mūs iesēdina džipā un ved rādīt Astanas otro “seju”.
Šamane ar kūpošu pannu
Vispirms nokļūstam tirgū, kas atgādina neiedomājamu ņudzekli. Šaurās ejas ir pieblīvētas ar ķīniešu un korejiešu apģērbu un apavu grēdām, gaļas gabali ir salikti uz avīzēm noklātiem galdiem. Sienmalē uz asfalta piesēdusī ubadze cītīgi burto avīzi, bet viņai blakus pie maza galdiņa rosās viltīga paskata kāršu licēja. Ar pannai līdzīgu priekšmetu, no kura ceļas dūmu mutulis, pa tirgus ejām tekalē dīvaina būtne. “Tā ir vietējā šamane. Viņa attīra auru, lai pārdevējiem labāk veiktos bizness. Skat, tirgotāji samet naudiņu, jo gluži nesavtīgs šis pakalpojums nav,” skaidro Nurlans.
Iepretim tirgum atrodas mošeja. Kazahu režisors ir patīkami pārsteigts, ka mēs jau laikus uzmetam galvā lakatiņus. Viņš sasveicinās ar musulmaņu garīdznieku un lūdz atļauju Latvijas žurnālistēm apmeklēt dievnamu. Musulmaņu sievietes nedrīkst piedalīties lūgšanās mošejā. Kamēr vīri atrodas templī, viņas atsevišķā telpā spriež par bērnu audzināšanu, kulināriju un citām pasaulīgām lietām.
Zemē iegrimušas būdiņas
Pēc tam Nurlans mūs ved uz nabadzīgo ļaužu kvartālu pilsētas nomalē. Zemē iegrimušās kleķa būdas ir saglabājušās no pagājušā gadsimta 50. gadiem. Šeit katrs dzīvo cerībā, ka ieradīsies buldozers, lai mājeles noslaucītu no zemes virsas un to vietā uzceltu kārtējo mirdzošo debesskrāpi.
Nurlans teic, ka ikvienai ģimenei ir tiesības saņemt labiekārtotu trīsistabu dzīvokli vai kompensāciju. Daudzi krievi izvēlas naudu un dodas uz savu etnisko dzimteni. Ar iegūto summu kabatā viņi Krievijā tiek uzskatīti par turīgiem un var nopirkt dzīvokli kādā rajona centrā vai mājiņu laukos.
Cik pasaule ir maza, atskārtām, lasīdamas uzņēmumu izkārtnes ar nosaukumu “Saule”. Kazahu valodā tas ir ‘stars’. Vēl lielāki brīnumi bija, uzzinot, ka mans vārds Kazahijā ir diezgan populārs, tikai uzsvērta tiek otrā zilbe.
***
Uziņai
– Kazahstānas Republika atrodas Eirāzijas centrā. Pēc platības tā ieņem devīto vietu pasaulē.
– Iedzīvotāju skaits – nepilni 15 miljoni.
– Valstī ir ap 100 dažādu tautību.
– Naudas vienība – tenge (1000 tenges – 4,05 lati).
– Oficiālā valoda ir kazahu, bet valsts iestādēs un pašvaldībās līdzvērtīgi tiek izmantota krievu valoda.
– Neatkarīga republika ir izveidota 1991. gadā. Kazahstāna ietilpst Neatkarīgo valstu savienībā (NVS).
– Prezidents Nursultans Nazarbajevs tiek minēts pasaules desmit ietekmīgāko politiķu vidū.
