Kad 1951. gadā atnācu uz Griķu skolu strādāt par skolotāju, tūlīt vajadzēja pasūtīt rajona un citas avīzes, žurnālus.
Kad 1951. gadā atnācu uz Griķu skolu strādāt par skolotāju, tūlīt vajadzēja pasūtīt rajona un citas avīzes, žurnālus. Kad pasūtītais pienāca, pirmo vienmēr lasīju rajona avīzīti. Drīz vien atklāju, ka ne viss ir taisnība, ko tajā raksta. Es taču zināju, kas notiek mūsu kolhozā, kāda ir patiesā raža, kā rodas tās daudzās tonnas no hektāra. Tāpēc toreiz presei gan ticēju, gan neticēju. Bet man bija jāstāsta bērniem pareizi, tā kā rakstīts avīzē.
Taču vienmēr ar prieku lasīju literāro lappusīti. Man patika Ināras Druvas, Rūdolfa Saulāja, Lilianas Skudras, Ainas Mednes (manas bijušās skolnieces) dzeja. Vislielāko pārsteigumu un prieku piedzīvoju, kad 1973. gada 9. oktobrī atvēru “Komunisma Ceļu”. Pamanīju dzejoli, veltītu tieši man. To bija uzrakstījusi Aina Medne, jo viņas meitiņa Antra toreiz mācījās manis vadītajā pirmajā klasē. Tie bija mani skolotājas svētki, kurus atceros joprojām. Paldies, Ainiņ! Taču tas bija tik sen…
Tagad, domājot par mūsu rajona avīzīti, jubilejas reizē vēlos pateikties visiem ļaudīm, kas strādā, lai tā taptu. Tagad ticu, ka tajā raksta patiesību. Tagad es to izlasu no pirmā burta līdz pēdējam. Ar vislielāko patiku un prieku lasu Ingas Muižnieces patiesos, reizēm asos vārdus, izjūtu Viļņa Auzāna smalko taktiskumu, norādot uz nebūšanām mūsu rajonā. Ar mīļu smaidu lasu Leldes Jaudzemas jubilāru un mīluļu aprakstus. Ir daudz jauka un laba mūsu rajona avīzītē. Zem Dainas Ziemeles publikācijām es varētu parakstīties katru reizi. Liekas, viņa uzrakstījusi tieši manas domas, vienmēr. Paldies!
Paldies jums visiem, visiem! Novēlu jums turpmākajos gados veiksmi, radošas domas, drosmi cīņā par taisnību!
Jūs cienot – A. SKRIPSTA Ceraukstē