Neesmu sabiedriskā transporta «fane», taču nākas to izmantot gandrīz katru nedēļas nogali.
Neesmu sabiedriskā transporta “fane”, taču nākas to izmantot gandrīz katru nedēļas nogali. Braucu ar SIA “Aips” autobusiem uz Rīgu un atpakaļ dažādās diennakts stundās, un man nav radušies pamatoti iebildumi pret uzņēmuma darbu. Tieši tāpēc reizēm izbrīnu rada citu satiksmes dalībnieku dusmu izvirdumi mūsu laikraksta interneta mājaslapas forumā.
Pēdējo ierakstu atstājis neapmierināts students, jo, lūk, mazajā busiņā esot jāstāv kājās. Bet neviens taču neliek kāpt transporta līdzeklī, ja ir tik grūti vienu stundu nostāvēt. Tagad replikas autors vēršas pret šoferi, kurš esot pārkāpis drošības noteikumus, uzņemot kājās stāvētājus. Tikpat sašutis viņš droši vien būtu, ja vadītājs liktu gaidīt nākamo reisu, jo visas sēdvietas ir aizņemtas.
Autobuss nav limuzīns, tādēļ jārēķinās, ka izmeklēts komforts nevienam netiks piedāvāts. Ja manā rīcībā nav personiskā transporta līdzekļa, esmu gatava paciest sīkas neērtības. Galu galā brauciens uz Rīgu vai mūsu rajona citu apdzīvotu vietu taču nekad neilgst daudz vairāk par stundu. Vēl pirms dažiem gadiem īstas mocības bija pārvietošanās briesmīgajos, dzeltenajos “Ikarus” markas autobusos, bet, par laimi, tie jau pieder pagātnei.
Manuprāt, svarīgākas par komfortu ir citas pozitīvas pārmaiņas, ko vērīgs pasažieris var pamanīt SIA “Aips” darbā. Tā ir autobusu vadītāju attieksme pret klientiem. Neiecietīgā, īgnā un nervozā šofera tēls ir pārveidojies līdz nepazīšanai. Kopumā apkalpošana kļuvusi nesalīdzināmi laipnāka nekā pirms pieciem, sešiem gadiem. Dažreiz ir aizkustinoši vērot, kā autobusu vadītāji palīdz iecelt salonā invalīdu ratiņus un vispirms aicina iekāpt māmiņas ar maziem bērniem. Tas noteikti neietilpst viņu darba pienākumos, vien liecina par iejūtību un inteliģenci.
Varbūt mani vērojumi ir pārāk subjektīvi, jo uzskatu, ka mainās arī pasažieri. Izkāpjot aizvien biežāk atskan viņu “paldies” šoferim. Saņemot veikalā pirkumu, pārdevējam pateicamies vienmēr, bet to ir pelnījuši arī citu pakalpojumu nozaru darbinieki.
Protams, arī es, ja vien gribētu, varētu minēt dažādus sīkumus, kas pasažieriem braucienos bojā omu. Taču karstums vai aukstums salonā, drūzma vai skaļa mūzika noteikti nav tās svarīgākās lietas, ko būtu nepieciešams apspriest publiski. Pats galvenais, manuprāt, ir pasažieru pārvadājumu uzņēmuma stingri noteiktā virzība pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā. Pretenzijām vienmēr var atrast iemeslu, taču agresīvais tonis reizēm šķiet kaitinošs.
