Gaidīšanas svētki – tā es nosauktu dvēseles stāvokli, kādā atrodas ārštata korespondents, kas laikrakstam aizsūtījis savu rakstu vai fotodarbu.
Gaidīšanas svētki – tā es nosauktu dvēseles stāvokli, kādā atrodas ārštata korespondents, kas laikrakstam aizsūtījis savu rakstu vai fotodarbu. Nodrukās, nenodrukās, saīsinās vai uzlabos?
Paldies “Bauskas Dzīves” tagadējai un iepriekšējām vadībām par mūsu ilggadējo sadarbību. Izrādās, tā ilgst jau kādus 35 gadus. Pirmos rakstiņus rajona avīzītei sāku sūtīt, būdama Mežotnes pamatskolas skolniece, vēlāk Mežotnes pamatskolas ārpusklases darba organizatore, mazpulka vadītāja, “autogrāfu medniece”, “Mežotnes Avīzes” veidotāja. Prieks, ka mūsu sadarbība joprojām turpinās ar fotogrāfiju publicēšanu “Smalko aprindu hronikā”. Aizraujoši bija piedalīties nesenajā fotogrāfiju un asprātīgo parakstu konkursā un tā noslēguma pasākumos Mežotnes un Rundāles pilī. Tagad redakcijā jūtos kā savējā, lai arī esmu ārštata korespondente.
Atcerējos atsevišķus brīžus, kurus varētu pieskaitīt pārsteigumiem kopā ar rajona avīzīti.
Pārsteigums konferencē
Kāds bija mans un manas ģimenes pārsteigums, kad Jaungada apsveikumu kā viens no čaklākajiem ārštata korespondentiem no “Komunisma Ceļa” redakcijas saņēma nevis mans tēvs Egons Fridrihsons, bet es – Mežotnes pamatskolas skolniece!
Skolas laikā man patika rakstīt sacerējumus, radošus darbiņus. Tā, atsaucoties uz Mežotnes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Zentas Bikšes aicinājumu uzrakstīt eseju vai pasaku, to arī izdarīju. Biju jau par to aizmirsusi, kad, ierodoties uz rajona komjaunatnes konferenci Bauskas kultūras namā, uz visiem krēsliem zālē ieraudzīju pa rajona avīzes speciālizlaidumam, kurā bija publicēti arī radošie darbiņi – tostarp mans. Tas tik bija pārsteigums! Visu konferences laiku ik pa brīdim metu skatu uz publicēto.
Mācībstundas žurnālistikā
Mans tēvs Egons Fridrihsons 1997. gadā Prezidenta pilī saņēma Trīszvaigžņu ordeni. Ierados “Bauskas Dzīves” redakcijā, lai piedāvātu kādu šī notikuma fotomirkli. Liels bija mans pārsteigums, kad mani nosēdināja pie brīva galda un lika tūlīt pat uzrakstīt par šo notikumu rakstiņu, turklāt pirmajai lappusei. Biju pieradusi rakstīt tad, kad bija iedvesma, īpašs noskaņojums, nevis pēc pasūtījuma. Krietni vien nopūlējos, kamēr tiku galā, toties sapratu, ka tas nav nemaz tik vienkārši – uzrakstīt labu, lasāmu rakstu. Tomēr “saindējos” ar redakcijas radošo, draudzīgo gaisotni.
Reiz biju Rīgā Latviešu biedrības namā, liekas, ka Zemgales dienu pasākumā. Iedomājos, ka būtu vērts par šo lielisko pasākumu uzrakstīt arī “Bauskas Dzīves” lasītājiem, bet, pamanījusi šī laikraksta pārstāvi, pēkšņi nospriedu – var taču piedāvāt savu rakstiņu otrai rajona avīzītei… Sagadījās, ka dienā, kad mans garadarbs parādījās dienas gaismā, es ierados “Bauskas Dzīvē”, lai piedāvātu ideju fotokonkursam, bet nepaguvu to pat izteikt, jo nācās noklausīties “īso kursu žurnālistikas ētikā”…
Tikai tad, naivā, sapratu savu kļūdu. Galīgi izsista no sliedēm, īsta “nelaimes čupiņa”, biju spiesta atzīt, ka ceļš uz “Bauskas Dzīves” redakciju nu ir neglābjami slēgts. Bet man tā gribējās tur strādāt, kaut pašu vienkāršāko darbiņu. Man atlika taisnā ceļā doties uz konkurentu redakciju, kur, man par lielu pārsteigumu, tādus neprofesionāļus kā es tūlīt pat pieņēma darbā. Labi, ka nesaskaņas jau sen ir nogludinātas un piedotas.
Jau ilgus gadus lasu un apjūsmoju vairāku “Bauskas Dzīves” žurnālistu darbu, pārliecinoties, ka rakstītam vārdam var būt spēks. To atkal sapratu pēc Ainas Uščas 25. augusta numurā publicētā raksta “Selekcionārs un invalīde nevēlas doties trimdā”. Patīkamu pārsteigumu sagādāja lasītāju reakcija – daudzi satraukti zvani un vēstules.
Paldies redakcijas darbiniekiem un lasītājiem par lielo atsaucību. Cerēsim, ka šie dedzīgie raksti neatstās vienaldzīgus arī attiecīgās iestādes ierēdņus.
Bez avīzītes neiztikt
Labu laiciņu “Bauskas Dzīvi” neabonēju – pirku tāpat vai dabūju redakcijā, bet visbiežāk izlasīju kaimiņu pasūtīto. Septembrī kaimiņi vairs avīzīti nepasūtīja… Uz vietējo pasta nodaļu, kā arī Bausku un redakciju vairs nesanāk tik bieži izbraukāt cukurkukurūzas vākšanas dēļ, un tikai tagad es ar pārsteigumu secinu, ka mums rajona avīzītes ļoti pietrūkst. Tā palaidu garām daudz interesanta, piemēram, Grāmatu svētkus. Atlika vienīgi steigties pasūtīt. Cik labi, ka to tagad var izdarīt no jebkuras mēneša dienas!
Visiem jubilāres “Bauskas Dzīve” darbiniekiem novēlu nezaudēt degsmi, radošu garu un neieslīgt rutīnā.
P. S. Paldies, ka uzklausījāt manu uz ielas nejauši izteikto priekšlikumu par šāda vēstuļu un atmiņu konkursa nepieciešamību. Pašai nācās arī turēt doto solījumu – piedalīties konkursā.
I. PUNKA Mežotnē
