Pagājušajā vasarā savas daudzdzīvokļu mājas zaļajā zonā iestādījām jaukus krūmiņus.
Pagājušajā vasarā savas daudzdzīvokļu mājas zaļajā zonā iestādījām jaukus krūmiņus. Tiesa jau vien ir, ka citi neveidos mūsu vidi acīm un sirdij tīkamu. Tas jādara pašiem.
Pirms dažām dienām ar skumjām konstatēju, ka no košumkrūmiem pāri palikuši tikai daži stumbenīši, kas diezin vai pārziemos, kaut arī krūms bija labi ieaudzis. Kas nopostīja? Pašmāju bērni. Tie paši, kas piespļauda kāpņu telpas un zīmē “mākslas darbus” uz sienām. Tie paši, kas sasit puķpodus un salauž pasta kastītes. Mūsējie…
Cik skumji, ka vecāki savā aizņemtībā nemaz tā īsti nepamana, cikos jaunākā skolas vecuma atvase atnāk mājās un kur bērns tajā laikā bijis. Varbūt dažiem tā ir pat vieglāk – nemaisās pa kājām.
Ne jau man jāaudzina vecāki, jo pēc pāris aizrādījumiem par labāku uzskatu klusēt. Mans vārdu krājums nav tik bagāts, lai varētu atspēkot pretī sacītos apgalvojumus (apvainojumus). Aizgājis līdz pat absurdam – pati vainīga, ka bakstos ap māju, ja nav, ko darīt.
Ko darīt? Nekad un neko pie namiem nestādīt un nekopt? Ko man ieteiktu citi iecavnieki?
Ar cieņu – DAINA
