Pēdējās dienās, pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizītes Kazahstānā, sākusies jauna ažiotāža par padomju laika represiju tēmu.
Pēdējās dienās, pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizītes Kazahstānā, sākusies jauna ažiotāža par padomju laika represiju tēmu. Šķiet, ka arī paši politiski vajātie ir aizmirsuši, kā notika reabilitācijas process. Sajukumu radīja tās 227(!) lietas, kuras no Kazahstānas kā prezidenta Nazarbajeva dāvanu pārveda V. Vīķe-Freiberga. Plašsaziņas līdzekļu žurnālisti pat izteica apgalvojumu, ka lielā Kazahstāna ir pirmā no bijušajām PSRS republikām, kas izdevusi 227 lietu kopijas(!), par kuru saturu un nozīmīgumu man, uz 25 gadiem notiesātā, Karagandas lēģeros ieslodzītā un vara raktuvēs spaidu kārtā nodarbinātā māsai, skaidrības vēl nav. Taču žurnālistu apgalvojums ir galīgi aplams. Tāpēc citēšu Dr. jur. Zenona Indrikova rakstīto publikācijā “Traģēdijai nav noilguma” (“Represēto saraksts. “Latvijas Arhīvi” pielikums. 1. daļa”, 1995):
“.. tika risināts jautājums ar PSRS Iekšlietu ministriju, attiecīgajām Krievijas apgabalu (novadu) iekšlietu pārvaldēm par represēto personu lietu nodošanu Latvijai (Latvijā atradās tikai ģimenes lieta, no kuras materiāliem nebija iespējams noteikt nometinājuma ilgumu un atrašanās vietu, bet lielākajai daļai represēto nebija saglabājušies dokumenti par atbrīvošanu no nometinājuma). 60. gados personu lietas no Amūras apgabala bija nodotas Latvijai, bet pārējās atradās Omskā, Tomskā, Krasnojarskā un citās vietās.
Mums izdevās panākt vienošanos ar Omsku, un represēto lietas no Omskas arhīva pārceļoja uz Latviju; daļēji dabūjām lietas arī no Tomskas, Krasnojarskas un citām vietām, bet iejaucās PSRS Iekšlietu ministrija un 1991. gada sākumā pārtrauca šo lietu izsūtīšanu uz Latviju. Tālākās sarunas rezultātus nedeva, jo proimpēriskie spēki PSRS (vēlāk arī jaunizveidotajā Krievijas) Iekšlietu ministrijā saprata šo lietu īsto vērtību, impērijas idejas graujošo faktisko materiālu, kas atrodas šajās lietās.”
Par represēto personu lietu skaitu, kas nonāca Latvijā vēl pirms neatkarības atjaunošanas, liecina četros gados izskatītās 16878 lietas un izsniegtie 35385 reabilitācijas raksti. Ne tikai vēsturnieki, bet arī paši represētie vai viņu tuvinieki var iepazīties ar čekas safabricēto lietu oriģināliem, kas biezuma ziņā pārspēj katru no sešām kopiju mapēm, kas atvestas no Kazahstānas. Un tomēr, ja šajos dokumentos būs informācija kaut par vienu cilvēku, kurš kādu iemeslu dēļ nav reabilitēts vai arī par viņa tuviniekiem nekas nav zināms, ir jaunieguvuma vērtības apliecinājums.
Kazahstānas lietu nodošanas reizē Valsts prezidente aicināja vēsturniekus un juristus apkopot ziņas par komunistiskā terora kaitējumu, lai starptautiskajā tiesā (kurā tieši, netiek minēts) panāktu kompensāciju. Rosināja arī pašus cietušos vērsties tiesu institūcijās.
Par šādiem taisnības meklējumiem politiski represēto kluba “Rēta” kopsapulcē stāstīja Jēkabs Graudiņš, viens no nedaudzajiem, kas atgriezies no Vjatlaga pekles, un vienīgais, kas vēl ir starp dzīvajiem. Viņš ar savām pretenzijām vērsies Krievijas vēstniecībā Rīgā. Tur uzklausīts un saņēmis atbildi, ka Krievijai ar Latviju nav attiecīga līguma. Valsts cilvēktiesību birojā atbildējuši, ka notikumus, kas risinājušies staļiniskajā PSRS pirms pusgadsimta, tā neizskata, nenorādot, kas to varētu darīt. Mūsu valsts augstāko amatpersonu, politiķu uzdevums ir panākt Latvijas okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā mērogā, kā turpinājums būtu komunistiskā režīma noziegumu nosodījums un no tā izrietošās sekas.
“Šis jautājums nevar būt nevienas politiskas partijas monopola jautājums. Tas ir tautas un valsts pašcieņas jautājums. Kā rāda pasaules prakse, neviens nav spējis okupācijas traumu vienkārši atstāt pagātnē. Agrāk vai vēlāk ar to ir jātiek galā, lai tā nevajātu nākamās paaudzes,” tā avīzes “Diena” 19. oktobra numurā raksta profesore Ineta Ziemele.
