Pavisam nemanīsim, kā pēc pieciem mēnešiem pa čaugano marta sērsnu pie mums «atbridīs» pašvaldību vēlēšanas.
Pavisam nemanīsim, kā pēc pieciem mēnešiem pa čaugano marta sērsnu pie mums “atbridīs” pašvaldību vēlēšanas. Bauskas rajonā viss būs kā iepriekš – uz iekārojamām deputātu vietām pretendēs tie labākie un gudrākie visās pašvaldībās. Četros gados kopš iepriekšējām vēlēšanām vien iecavnieki spēruši progresīvu soli jauna reģionālā modeļa attīstības virzienā, savu pagastu pārdēvējot par novadu. Pēc ilgas iešūpošanās šoruden sarosījušies Svitenes, Rundāles un Viesturu puses ļaudis. Pārējie acīmredzot apjautuši, ka bezdarbība šajā jomā ir viņiem izdevīga. Viss būs pa vecam, un katram ir iespēja palikt savās vecajās, gana ērtajās un iesildītajās vietās.
Skumji, ka ticību novadu veidošanai vai vismaz interesi par to neizrāda iedzīvotāji. “Bauskas Dzīves” mājaslapā internetā ir izveidota īpaša sadaļa, kurā iespējams izteikt savu viedokli par novadu veidošanu. Nepilna gada laikā te ievietoti tikai desmit komentāri, pēdējais – jūnijā. Tas liecina, ka cilvēkiem šis jautājums nav ikdienas aktualitāšu degpunktā. Kaut gan vajadzētu būt citādāk, jo tieši efektīvu un kvalitatīvu pašvaldību darbu katrs pagasta iedzīvotājs izjūt visvairāk.
Vismaz reizi nedēļā piezvanu uz četriem pagastiem – Skaistkalni, Brunavu, Codi un Viesturiem –, lai iegūtu statistisko informāciju. Pie viena katru reizi vaicāju: kas jauns pagasta dzīvē – ko ceļ, ko nojauc, ko remontē, projektē, kam sniedz sociālo palīdzību. Bezgala interesantas, daudzveidīgas ir pagastu amatpersonu atbildes. Dažviet meitenes apjautušas, ka labākā vīrieša sirdi atbruņojoša atbilde ir: “Pašas jaunas.”
Kad nu esmu mirkli sajūsminājies par sievietes nezūdamajām skaistuma izpausmēm, žurnālista urķīgais gars tomēr liek vaicāt vēl. Un tad atbildes mēdz būs visdažādākās. Dažviet pie telefona tiek aicināta kultūras darba organizatore, citur zvans tiek pāradresēts pašvaldības vadītājam. Ir pagasti, kur droši zinu – vienmēr būs kas jauns, kāds darbiņš paveikts, par ko var avīzē citiem stās tīt. Taču mēdz būt bezdarbīgas labsajūtas pārpilna atbilde: “Tāpat vien knibināmies.” Tā teikt, darām šo to jeb, pareizāk sakot, neko īpašu. Reiz kādā pašvaldībā atbilde uz tradicionālo jautājumu “Kas jauns pagastā?” bija izcili šokējoša. “Baudām pēdējās brīvības dienas,” man paskaidroja. Kā tā? “Priekšsēdētājs parīt atgriezīsies no atvaļinājuma, tāpēc vēl šodien un rīt izmantosim viņa prombūtni un atpūtīsimies,” skanēja vaļsirdīgs skaidrojums.
Kurš tagad iebildīs, ka darbs pašvaldībā ir smags: kaulus lauž un garīgo enerģiju izsūc? Par nodokļu maksātāju naudu var baudīt brīvību un priecāties, ka pagastvecis ir atvaļinājumā. Šādam amatam noteikti būtu ne mazums tīkotāju. Varbūt te arī rodams izskaidrojums kūtrumam, pašvaldību reformas lietas kārtojot. Kam gan vajag tās klapatas, ja var pa vecam rāmi dzīvot, reizi četros gados šo to sasolīt un uz žurnālista jautājumu: “Kas jauns pagastā?” koķeti atbildēt – pašas jaunas?
