Ziedonis Purvs ienāca klasē, apsēdās pie galda un, mācību stundu nesācis, kādu brīdi cītīgi rakstīja.
Ziedonis Purvs ienāca klasē, apsēdās pie galda un, mācību stundu nesācis, kādu brīdi cītīgi rakstīja. Mēs sēdējām klusi kā pelītes. Viņa stundās valdīja priekšzīmīga disciplīna, un ne jau tāpēc, ka visi baidījās no viņa bardzības (jā, arī tāds viņš dažreiz bija!), bet galvenokārt tāpēc, ka viņa stundas bija interesantas, it kā rotaļā skolēnus iesaistīdams, viņš lika domāt, secināt un tikai pēc tam iegaumēt. Beidzis rakstīt, viņš palūkojās klasē, kādu meklēdams. Tad sacīja: “Reini, aiznes šo uz redakciju un atdod Normundam!”
Šai ēkai Rīgas ielā katru dienu gāju garām, caur logiem redzēju mašīnas un cilvēkus zilos darba virsvalkos. Bet pats apburošākais bija – smaržas… Tipogrāfijas krāsas un avīžpapīra smaržas bija kā narkotika, kas mani tur savā gūstā vēl tagad.
Redakcijas lielajā istabā otrajā stāvā bija vairāki rakstāmgaldi. Skaļi pateicis labdienu un paprasījis, kurš ir Normunds, atdevu sūtījumu neliela auguma smaidīgam briļļainam vīrietim, kurš priecājās: “Ziedonis atsūtījis informāciju! Pasaki, puisīt, viņam paldies!”
Tobrīd jutos tāds kā sava skolotāja sabiedrotais kopīgi darāmajā darbā. Vai gan brīnums, ka drīz vien, neviena nekūdīts, uzrakstīju savu pirmo informāciju “Bauskas Darbam”. Skolā notika komjauniešu sapulce, visu svētdienu cītīgi rakstīju un pirmdienas rītā to aiznesu uz redakciju. Paldies Dievam, neviena nebija, savu ražojumu ieliku lielās istabas durvju spraugā. Varat iedomāties, ar kādu satraukumu atvēru avīzes otrdienas numuru. Nav… Bet jau ceturtdienas avīzē mans rakstiņš bija publicēts ar visu parakstu! Mamma izlasīja un kritizēja – esot sausi un neinteresanti uzrakstīts. Dzejolīši man esot labāki. Tagad arī es pamanīju, ka visi mani krāšņie teikumi, kā rietošā saule ielūkojas skolas zāles lielajos logos, bija svītroti.
Pēc kāda laika pie mums atnāca sieviete no redakcijas, es biju viņu ievērojis – sēdēja pie maza galdiņa netālu no Normunda. Esot atnesusi man honorāru, citreiz lai pats nākot pakaļ. Parakstījos kādā kvītī un saņēmu divdesmit piecus rubļus. Mans pirmais honorārs!
Vakarā tēvs, no darba noguris pārnācis, rūpīgi nomazgājies un vakariņas paēdis, sēdēja virtuvē kurošas plīts priekšā un, liesmās smēķa dūmus pūzdams, runāja: “Ja jau par rakstīšanu tā maksā…” Pirms tam viņš man visbiežāk stāstīja par būvinženiera darba priekšrocībām. Bet nu viņš kļuva domīgs un vairs par manas profesijas izvēli nerunāja.
Kad vēlāk pavēstīju, ka esmu iestājies Filoloģijas fakultātē, viņš tā skumji pasmaidīja.
