1969. gada oktobrī rajona Centrālajā bibliotēkā viesojās rakstniece Ilze Indrāne. Pirms tam, būdama dzimtajā Madonas rajonā, tikos ar rakstnieci viņas «Lejaszīlēs».
1969. gada oktobrī rajona Centrālajā bibliotēkā viesojās rakstniece Ilze Indrāne. Pirms tam, būdama dzimtajā Madonas rajonā, tikos ar rakstnieci viņas “Lejaszīlēs”. Uzrakstīju nelielu gabaliņu par I. Indrānes ģimeni un viņas popularitātes iemesliem. Nobeigumā bija šādi vārdi: “Esmu pateicīga par tām trim stundām, kuras aizvadītas sarunā ar cilvēku – parastu un vienkāršu, ar tādu pašu kā tu un es, tikai bagātāku un stiprāku par mums.” Teikums bija aizskāris partijas Bauskas rajona komitejas ideoloģijas nodaļu, kas uzraudzīja arī rajona presi: “Kā tas ir – “stiprāka par mums”? Un partija!” Redaktors R. Grenctāls, allaž būdams man labvēlīgs, pēc “apstrādāšanas” “raikomā” pāris dienu bija atturīgi vēss.
Tikai vēlāk kļuva zināms, ka Ilze Indrāne bija kritusi īslaicīgā nežēlastībā – LKP CK aizkulisēs nosodīta par publikāciju žurnālā “Karogs”, kuras virsraksts (pēc atmiņas varu kļūdīties) – “Milzis uz māla kājām”. Šajā apcerējumā I. Indrāne nepārprotami vērsās pret nesaudzīgo meliorāciju, lauku ainavas kropļošanu, nolīdzinot viensētas reizē ar tēvu tēvu stādītajiem ozoliem.
Redakcijā biju nostrādājusi tikai gadu un kā bezpartijiska, turklāt no izsūtītās nacionālistu ģimenes, tiku īpaši uzraudzīta.
Prātā vēl kāds neliels rakstiņš par lopkopju ģimeni.
Biju iztēlojusi emocionālu ainiņu, kā vīrs un sieva, lopkopēji, agrā ziemas rīta stundā, kamanās sēdēdami, mudina zirdziņu pasteigties, lai nenokavētu slaukšanas reizi un pienu laikā nosūtītu uz pienotavu. Biju rakstījusi kaut ko poētisku par zvaigznēm, līdz kurām tikai domās var nokļūt. Šī etīde par lauku cilvēkiem tikusi kritizēta redakcijas vadības neoficiālā sarunā ar avīzes “uzraugiem”. Padomju ļaudīm, protams, bija nepiedienīgi sapņot par zvaigznēm, kad jāpilda plāni un pretplāni, turklāt, vai gan tālās un aukstās zvaigznes drīkstēja vilināt vairāk par komunisma tālēm..
