Valodošana turpinājās arī pagājušajā nedēļā.
Valodošana turpinājās arī pagājušajā nedēļā. Vārdu un nevārdu “konkursā” uzvarējusi “mēstule” datorlietotāju zināmā “surogātpasts” vietā. Māsterplānu ieteikts aizvietot ar dižplānu vai virsplānu. Pēdējam gan ir padomju laika pieskaņa. Par spārnotāko teicienu atzīts ekspremjera I. Emša izmisuma sauciens: “Latvija deg zilās ugunīs!”
Uzzinājām, ka Eiropas konstitūcijas latviskais tulkojums pilns ar juridiskām un gramatiskām kļūdām. To bijis tik daudz, ka ratifikāciju nācies atlikt.
Saeimas ceturtdienas sēdi pārtrauca premjera A. Kalvīša uzbrēciens: “Tas jums, draugi, nesanāks!”, kad “Jaunā laika” un “TB”/LNNK deputāti nepiedalījās balsojumā par atbalstu prezidentes V. Vīķes-Freibergas deklarācijai tikai Tautas partijas piedāvātā variantā. Taču prezidentes paziņojums jau izgājis pasaulē, Saeimas atbalstu neprasot, un valodošana, manuprāt, ir lieka.
Būdama Polijā Aušvicas upuru piemiņas dienā, V. Vīķe-Freiberga Krievijas prezidentam uzdāvinājusi 20. gadsimta Latvijas vēstures grāmatu kopā ar pavadvārdiem. V. Putins bijis ļoti lakonisks, pateicis tikai – paldies. Iespējams, ka dāvana viņu pārsteigusi nesagatavotu.
Krievijas vēstnieks Latvijā V. Kaļužnijs pirmais no Krievijas diplomātiem piektdien apmeklēja Okupācijas muzeju. Viņa izteikumi par redzēto droši vien iekļūs vēsturē, piemēram, jautājums: “Kas tas tāds?”, kad viesis ieraudzījis padomju lēģera telpu imitējošu eksponātu. Viņš bijis sašutis par blakus novietotiem Staļina un Hitlera biedējošiem portretiem. Tā sakot, vai tā drīkst! Labi gan, ka čekas roka vairs nestiepjas pāri Zilupei. Naivi bija cerēt, ka pēc muzeja apmeklējuma sirmais diplomāts “atbrīvošanu” turpmāk sauks par okupāciju.
Tikai tāda tukša valodošana bijusi, “nejauši” tiekoties Igaunijas un Krievijas prezidentiem. Vēlāk katrs atšķirīgi tulkoja Molotova-Ribentropa pakta pieminēšanu. Rakstītam vārdam viena, runātam – vairākas intonācijas.
Gluži saprotama ir katra pilsoņa attieksme pret vienu vai otru partiju. “Dienas” komentētājam A. Ozoliņam ir patoloģiska nepatika pret “TB”/LNNK. Viņš meistarīgi prot atrast ieganstu kārtējam “kodienam”. Ir kāda robeža, kuru nedrīkstētu pārkāpt, kā tas bija t. s. Andreja Eglīša dzīvokļa lietā. Lai cik vainīgi vai nevainīgi būtu “tēvzemieši”, aicinādami dzejnieku atgriezties dzimtenē, tas neattaisno plašsaziņas līdzekļos gandrīz mēnesi ilgušo netiešo teroru pret 92 gadus veco patriotu. Jācer, ka A. Eglītis būs tikpat stiprs kā viņa Dievzemīte un izturēs.
Laikam gan nav īsti ētiski par sēru ceremoniju teikt – tas bija skaisti. Ceru, ka mani sapratīs tie, kuri bija atnākuši uz pilsētas Tautas namu, lai atvadītos no deju skolotājas Bigas. Tas bija latviski tautisks rituāls, vizuāls stāsts par bagātu mūžu un zaudējumu. Klusināts, emocionāls, ar dejām, dziesmām un dievvārdiem, pārdomāti izlīdzināts un vienā veselumā savīts.
Nezinu, vai mūsu valstī ir valdības finansētu kinodokumentālistu grupa. Mums ir Imants Geiba, kas gandrīz bez atalgojuma jau ilgus gadus fiksē kultūras un patriotiska satura notikumus rajonā un arī ārpus tā. Par to viņam un palīgiem sabiedrības paldies!
