Raksts «Nekliedz uz bērnu, nedraudi!» («Bauskas Dzīves» 7. janvāra numurā, 10. lpp.) rosinājis lasītājus uz diskusiju. Esmu jau vecvecmāmiņa, un šajā lietā arī man ir savs viedoklis.
Raksts “Nekliedz uz bērnu, nedraudi!” (“Bauskas Dzīves” 7. janvāra numurā, 10. lpp.) rosinājis lasītājus uz diskusiju. Esmu jau vecvecmāmiņa, un šajā lietā arī man ir savs viedoklis. Esmu no paaudzes, kura ir gājusi ganu gaitās un nav viegli augusi. No mazām dienām mani radināja pie darba.
Atvēršu pagātnes durvis un ielūkošos, kas aiz tām. Mēs ar brāli augām divatā. Viņš bija sešus gadus vecāks. Brālim mātes mīlestības bija vairāk, man tās trūka. Māte uz skapja augšas turēja žagaru – “dakteri bērziņu” –, tas ārstējot visas vainas.
Biju kustīga un aktīva. No “daktera” pratu izvairīties. Uz mātes žēlastību nebija, ko cerēt. Vairāk turējos pie tēva, kas bija taisnīgs, godīgs, drošs. Viņš nemeloja, to mācīja arī man. Viņš bija iegātnis, smaga fiziska darba strādnieks. Brālis skolā mācījās labi, kaut viegli nekas nepadevās. Māte man vienmēr brāli par paraugu minēja: “Bailīgs, vienādi stāv maliņā. Tu tik pa gaisu.” Man skolas gaitās it kā viss pats no sevis devās rokās. Sirsniņā krājās rūgtums, jo uzslavu nesagaidīju.
Vienreiz mani stilbi juta “dakteri”. Biju ganos, un prāvais lopu bariņš sāka bizot. Izmisumā vairs netiku galā. Lopi Amatas līčos pazuda. Skrēju uz māju raudādama. Saucu pēc palīdzības. Gadījās māte kūtī, viņai rokā vica. Tad nu man tika gan. Palīgi nāca meklēt lopus, bet es upes malā berzēju sūrstošās kājas.
Pusaudzes vecumā tēvs mūs mācīja ar tautas sakāmvārdiem. Tajā laikā es vēl daudzko neizpratu. Bet tie ir ļoti pareizi vārdi: “Nedari otram, ko negribi, lai tev dara”; “Pasaki, kāds tavs draugs, es pateikšu, kāds esi tu pats”. Māte katram ir viena, lai viņa kāda būtu.
Kas Latvijai pāri gāja, mana paaudze zina. Kara gaitas brāli aizveda pāri jūrai. Paliku mātei viena. Kad viņa viena vairs nevarēja, bija ar mieru nākt pie manis. Mani var nosodīt, pelt, vienalga, bet es pie sevis mammu neņēmu. Tādus apstākļus, kādus viņa gribēja, sagādāt nespēju. To, ka man ir jāstrādā un nevaru būt mājās pie viņas, māte nesaprata. Mūža nogali viņa pavadīja pansionātā.
Man izauga meita un dēls. Nu nemaz jau audzināšana tik sarežģīta nav. No mazām dienām jāradina visas savas lietas savākt. Visi “kāpēc” jāizskaidro, meitenēm vairāk līdzi jāseko. Neesmu savu bērnu audzināšanā bērzu “dakteri” lietojusi. Runājusi gan ne vienreiz vien. Meitai vienreiz uzlaidu ar kleitas jostu. Viņa piecpadsmit minūtes vēlāk atgriezās no ciemošanās. Dēlam klājās grūtāk, jo tēvs viņu ne visai ieredzēja. Centās ar despotiskiem līdzekļiem pakļaut savai gribai. Tas ir pārāk rūgts stāsts. Bija arī pāridarījumi – ļauni un nežēlīgi.
Dēls jau vairāk nekā divdesmit gadu ir aizsaules ceļos. Nesen pie ģimenes ārsta satiku Viestura klases biedru. Viņš mani pazina. Laika bija gana, daudzko pārrunājām. Daļa klases zēnu nesapratās ar audzinātāju. “Viņa bija tāda jiftīga,” saka dēla skolas biedrs. Ar lieliem zēniem ir jāprot runāt citādi nekā ar pirmklasniekiem. Savu reizi zēni ir bezkaunīgi. Audzinātāja arī nekad neinteresējās, kā manam dēlam klājas mājās. Vēl pēc daudziem gadiem saku paldies Dagmārai, Andrim, Guntaram, ka manam dēlam bija, kur paglābties. Vārtus uz savas ģimenes pagātni aizveru.
Vecākiem tiešām jākļūst citādākiem. Jāseko līdzi bērnu gaitām un arī par daudzko jāatbild.
A. VĒVERE Bauskā
