Pēdējā laika pastiprinātā ņemšanās ap Krieviju, šķiet, pavisam dīvainā veidā ietekmējusi arī Saeimas deputātu prātus.
Pēdējā laika pastiprinātā ņemšanās ap Krieviju, šķiet, pavisam dīvainā veidā ietekmējusi arī Saeimas deputātu prātus. Viņi vēlas pārņemt dažas propadomiskas un prokrieviskas metodes brīvas preses ietekmēšanā. Pie šādas atziņas nonācu, izlasot aģentūras LETA ziņu, par ko diskutējuši deputāti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.
Deputāts Andrejs Klementjevs (TSP) ierosinājis likumā “Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem” noteikt, ka masu informācijas līdzekļa redaktoram septiņu dienu laikā jāsniedz atbilde uz iesniegumu par nepatiesu ziņu atsaukšanu. Tā vien šķiet, ka A. Klementjevs domā, ka plašsaziņas līdzekļi ir Saeimas vai valsts īpašums, nevis privāti uzņēmumi. Varbūt tāds avīžu un televīziju nacionalizācijas kurss, kā tas notiek Krievijā, plānots arī Latvijā, ja jau Saeimas komisija par to diskutē un tērē tam laiku?
Deputāti komisijā sākuši izklāstīt katrs savu sāpi par preses nodarītām “pārestībām”. Šīm runām piebiedrojās arī mūsējais Jānis Esta (TP), apgalvojot, ka “presē mēdz tā apliet, ka visu atlikušo dzīvi nevar atmazgāties”. Vairākas dienas pūlējos atminēties, kur un kā J. Esta būtu “apliets”, tomēr nekādi nespēju atcerēties. Bet droši vien viņš to vislabāk zina… Taču kronis visam ir deputāta Borisa Cileviča (TSP) vēlme – lai A. Klementjeva priekšlikums tiktu pieņemts un redaktoram atbildes vēstulē turklāt būtu jānorāda, “ko vēl žurnālisti ir uzrakuši”.
Te nu varētu smieties aizgūtnēm, ja tas tik traģiski neatsauktu tos laikus, kad man kā avīzes “Komunisma Ceļš” vēstuļu nodaļas vadītājai regulāri vajadzēja sniegt komunistiskās partijas rajona komitejai pārskatus par lasītāju sūdzībām, vēstulēm un citiem “uzrakumiem”. Lieki teikt, ka šis tas no “uzraktā” dienasgaismu neieraudzīja. Nu izskatās, ka brīvas Latvijas parlamenta Cilvēktiesību komisija sāk nodarboties ar preses tiesību ierobežošanu (tā maigi izsakoties), bet tā skaudrāk – pieļauju, ka mūsu deputāti grib pārņemt padomjlaiku kontroles sliktākās metodes.
Tiesiskā un demokrātiskā valstī noteikt to, vai ziņas ir vai nav bijušas nepatiesas vai cieņu un godu aizskarošas, var tikai un vienīgi tiesa. Un nevis katrs pats, kam tā liekas.
Šķiet, vienīgais, kas to saprot, pēc LETA lasītā spriežot, ir Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Viņš arī norādījis, ka plašsaziņas līdzekļi nav valsts pārvaldes sistēmas sastāvdaļa, bet komercuzņēmums. Masu medija galvenais redaktors “nav pārvaldes attiecībās ar pieprasījuma iesniedzēju”, tāpēc viņam nevar uzlikt par pienākumu rakstveidā atbildēt uz katru iesniegumu vai vēstuli.
Ja tiek prasīts, lai plašsaziņas līdzeklis atsauc, pēc iesniedzēja domām, nepatiesas vai cieņu un godu aizskarošas ziņas, galvenajam redaktoram ir tiesības izlemt, kā rīkoties, – atsaukt izplatīto informāciju vai riskēt ar tiesāšanos. G. Kusiņš arī pauda viedokli, ka A. Klementjeva priekšlikuma pieņemšana varētu tikt traktēta kā preses brīvības ierobežojums. Jā gan, es tieši tā to arī traktēju.
Cienījamie un godātie deputāti, jūs paši labprāt kandidējāt vēlēšanās, labprāt gribējāt būt mūsu valsts un tautas acu priekšā. Jums dots daudz tiesību, bet no jums tiek prasīta arī liela atbildība – tātad arī tāds gods un cieņa ikdienas dzīvē un darbā, kas neprasītos pēc “apliešanas”. Cēlie, kristāltīrie deputāti, vienmēr der atcerēties seno parunu “Nav dūmu bez uguns”. Mums, avīžniekiem, nebūs, ko dūmot, ja jūs paši nededzināsit.
