Tas bija kā sapnis, kas sevi atgādina ik pavasari. 4. maijs, kad pie TV ekrāniem vai klātienē pie Saeimas nama līdzi deputātam I. Ozolam skaitījām, kas balsojuši par Latvijas Neatkarības deklarāciju.
Tas bija kā sapnis, kas sevi atgādina ik pavasari. 4. maijs, kad pie TV ekrāniem vai klātienē pie Saeimas nama līdzi deputātam I. Ozolam skaitījām, kas balsojuši par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Kad jau bija sasniegtas divas trešdaļas balsu, pārējās nogrima aplausu vētrā.
Pēc sajūsmas nāca atplūdi un jautājums: kā dzīvosim turpmāk? Tautas uzticības un dievināšanas apmāti, tautfrontiešu deputāti sāka latviskā manierē šķelties pa interešu grupām, no kurām vēlāk veidojās partijas. Vairākumu likumu pieņēma politisko veidojumu vai konkrētu cilvēku interesēs. Atmodas laika vienotība un ideāli noplaka reizē ar zvērestu kalpot Latvijai un tās cilvēkiem – visiem kopā, kaut vai pastalās.
Un tomēr “brīvības garša vēl ir tik svaiga” (ASV vēstniece Latvijā K. T. Beilija), un tas ir pats galvenais, kas saglabājies no 1990. gada 4. maija un 1991. gada 21. augusta. Savukārt Krievijas prezidents V. Putins mūsu lielāko gandarījumu – PSRS sabrukumu – nosaucis par gadsimta smagāko traģēdiju. Nav cerību, ka šāds diametrāli pretējs vēstures redzējums tuvākā laikā mudinās Krieviju uz atvainošanos par genocīdu, nerunājot par okupācijas fakta atzīšanu un komunisma nosodījumu.
Austrumu kaimiņš ro bežlīguma parakstīšanu noteicis 10. maijā kā bezierunu kapitulāciju lielās uzvaras virumā. Latvijas valdība komplektā ar līgumu sagatavojusi vienpusēju deklarāciju – kāju durvīs uz nākotnes iespējām. “..šis līgums neskar, nemazina un neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumā un atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvijas valststiesībās noteiktās tiesības un tiesiskās prasības”. Šis teikums Krievijas Ārlietu ministriju saniknojis tik ļoti, ka tā neoficiāli atteikusies līgumu parakstīt, ja deklarāciju neatsauks. Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga radioraidījumā “Krustpunkti” izteicās, ka deklarācija nebūtu vēlama, turklāt viņa par to neko neesot zinājusi. Tas ir iespējams, jo aprīļa nogali prezidente pavadījusi ārzemju vizītēs, franču pierunāšanu referendumā neizgāzt Eiropas Savienības konstitūciju ieskaitot. Tāpēc notikumi Latvijas iekšējās lietās un attiecībās ar Krieviju viņai jāpieņem kā atklājums.
Pretēji prezidentei valdības deklarāciju atbalsta Eiroparlamenta deputāts G. Andrejevs, juriste I. Ziemele, vēsturnieks A. Strenga un diplomāte S. Kalniete (30. aprīļa “Diena”). “Neviens Latvijai nevar piespiest atteikties no savām tiesībām.”, “šī mums ir pēdējā iespēja to pateikt.”
Vakar atcerējāmies, ka pirms gada kļuvām par Eiropas Savienības dalībvalsti. Kāds noklausīts spriedums par situāciju pēc pirmā “laulību” gada. Viss ir kā sportā – zemākā līgā ir vairāk uzvaru, augstākā – vairāk goda, bet mazāk uzvaru un par tām vairāk jāmaksā. Pasaules čempionātā hokejā Austrijā mūsu komanda pirmajā spēlē sestdien godam zaudēja Kanādas izlasei ar 6:4. Mērķis visai pieticīgs – vismaz trešā vieta apakšgrupā.
Rīgas Domei pieticis prāta neļaut krievu skolu “štābistiem” 4. maijā ārdīties pie Brīvības pieminekļa. Taču tas nenozīmē, ka viņu tur nebūs.
