«Noteikti neaizmirstiet uzsiet galvā lakatiņus!» pirms Zilās mošejas apmeklējuma Stambulā (Turcijā) jau iepriekšējā dienā mūs, Latvijas žurnālistes, brīdina grupas koordinatore.
“Noteikti neaizmirstiet uzsiet galvā lakatiņus!” pirms Zilās mošejas apmeklējuma Stambulā (Turcijā) jau iepriekšējā dienā mūs, Latvijas žurnālistes, brīdina grupas koordinatore.
Sievieti rotā pieticība
Kāda runa! Visi taču zina, ka musulmaņu dievnamā sievietes nedrīkst ienākt ar neapsegtu galvu. Uz vīriešiem šis noteikums gan neattiecas. Toties visiem pie ieejas ir obligāti jāatstāj apavi. Beidzot saprotu, ka tas drīzāk ir praktisku apsvērumu dēļ, jo visās mošejās grīdas segums ir mīksts paklājs. Ja ticīgie un tūristi šo prasību ignorētu, gaiss kūpētu no putekļiem.
Cita lieta – galvas obligātā apsegšana. Šis noteikums sakņojas islāma senajās tradīcijās. Sievietēm ir jāģērbjas neuzkrītoši, lai nepievērstu sev uzmanību ar atkailinātu ķermeni, kas ir grēcīgi. Tāpēc radikālā islāma valstīs (Turcija tāda nav), izejot ārpus mājas, sievietēm daļēji vai gandrīz pilnīgi ir jāaizklāj arī seja. Islāma svētajos rakstos – Korānā – šāds aizliegums gan neesot strikti formulēts, taču tradīciju ignorēt nedrīkst.
Graciozs skaistums
Stambula ir acīmredzami eiropeiska pilsēta. Tāds ir arī vietējo iedzīvotāju ģērbšanās stils. Protams, kurdu sievietes staigā, ietinušās dažādu krāsu lakatos un bezformīgos apģērbos, bet tā drīzāk ir etniskas, nevis reliģiskas piederības zīme. Četras dienas pavadot Turcijā, redzēju tikai divas čadrās tērptas jaunas sievietes. Melnais sejsegs ļāva ieraudzīt vienīgi izteiksmīgas acis. Noslēpumaino būtņu siluetiem piemita plastisks un graciozs skaistums. Brīvi krītošais tērps veido daiļas, vertikālas līnijas, apsedzot pat kurpju purngalus. Sievietes kustējās tik viegli, ka šķita – viņas slīd pa mošejas pagalma marmora plātnēm.
Musulmaņu zemēs rietumniekiem iesaka atturēties no garāmgājēju fotografēšanas, lai neaizskartu viņu reliģiskās jūtas, jo Allāhs aizliedz jebkādā veidā cilvēku reproducēt. Tieši tādēļ islāma sakrālajā mākslā velti meklēt ļaužu un dzīvnieku tēlus. Ir tikai ornamenti – kā kompromiss starp aizliegumu un nepārvaramo vēlmi attēlot pasaules iespaidus.
Skaļruņi un ieraksti
Lielpilsētas viesnīciņā pamostos diezgan agri no bezdelīgu nevaldāma kora. Diemžēl muedzinu saucienus uz lūgšanu pirms saullēkta neesmu sadzirdējusi. Žēl gan, jo tieši Stambulā, kur pilsētas senajā centrā mošejas atrodas cita pie citas, tas varētu būt visai iespaidīgi.
Musulmaņi lūdz Allāhu piecas reizes dienā, pagriežoties svētās pilsētas Mekas virzienā (tur ir dzimis pravietis Muhameds – vēsturiska persona). Uz lūgšanām no mošeju torņiem jeb minaretiem ticīgos aicina saucējs – muedzins. Stieptā intonācijā viņš izdzied īsu Korāna fragmentu arābu valodā. Senais rituāls mūsdienās ir vienkāršots, jo visu mošeju torņos redzami spēcīgi skaļruņi. Baznīcu kalpotājiem no rīta tikai atliek ieslēgt audioierakstu.
Allāhs nav obligāti jālūdz mošejā – to var darīt birojā, mājās vai citur, atritinot lūgšanu paklājiņu, nometoties ceļos un ar galvu pieplokot zemei. Sievietēm nav pieņemts mošejā atrasties kopā ar vīriešiem. Parasti viņas pulcējas atsevišķā telpā.
Seši zeltīti minareti
Pirms kāpjam Latvijas vēstniecības mikroautobusā, lai dotos uz Zilo mošeju, pārbaudām, vai nav aizmirsti lakatiņi. Šķērsojam Bosfora līča – Zelta Ra ga – tiltu un nokļūstam Stambulas vēsturiskajā centrā. Ieliņas vijas kalnup. Mošejas, pareizticīgo, katoļu baznīcas, sinagogas atrodas cieši cita citai blakus, bet mūsu brauciena galamērķis pamanāms jau iztālēm.
Sultāna Ahmeta I laikā celtā grandiozā Zilā mošeja, kas izvietota Marmora jūras pašā krastā, ir Stambulas simbols. Tā ir redzama filmās, tūrisma katalogos, pastkartēs. Sultāna ideju no 1607. līdz 1616. gadam realizēja arhitekts Mehmets Adža. Tajā laikā šeit atradās garīgās dzīves centrs, kas sastāvēja no medreses (garīgas augstskolas), hospitāļa, mauzoleja, skolas, bazāra, bet ārpusē bija skvērs ar daudzām strūklakām. Nosaukumu mošeja ir guvusi no slavenās zilās mozaīkas ar krāšņiem stilizētu ziedu ornamentiem. Sultāns vēlējies, lai minareti būtu apzeltīti. Tā kā vārdu “zelts” un skaitli “6” izrunā vienādi, Mehmets Adža pavēli pārprata un pirmo reizi islāma sakrālās arhitektūras vēsturē mošejai uzbūvēja sešus minaretus. Tie simetriski pa diviem ir izvietoti celtnes abās sānmalās, bet vēl divi – atstatu.
Tirgotāji pie tempļa
Pa centrālajiem vārtiem nokļūstam neizsakāmi burvīgā puķu dārzā. Dekoratīvos parterus veido visu iespējamo krāsu pavasara sīkziedu klājiens, šur tur ir iedēstītas tulpes. Brīvie laukumi ir aizpildīti ar nelielu baltu akmentiņu un gliemežvāku segumu. Puķu dārzs atgādina austrumnieku paklāju.
Tālāk ieeja ved mošejas slēgtajā pagalmā. Tas ir vēss un mirdzošs, jo veidots no milzīgām marmora plātnēm tāpat kā kolonādes, kas to apjož no trim pusēm. Pagalmā rosās diezgan uzstājīgi tirgotāji, kuri cenšas ārzemniekiem (vietējo te nemaz nav!) pārdot ar spogulīšiem un izšuvumiem rotātas austrumnieku cepurītes, koka flautas un grāmatu “Stambula”. Garāmejot nejauši uzmetu skatu, bet ar to pilnīgi pietiek, lai grāmatas pārdevējs no manis neatstātos kā ēna. Abi riņķojam pa pagalmu. Ik pēc desmit metriem vairākās valodās nosauktā cena mainās. Kad esam apmetuši krietnu loku, piedāvājums man jau šķiet izdevīgs. Par dažiem dolāriem nopērku grāmatu un tagad priecājos, jo izdevums ir ļoti vērtīgs. Stambulas veikalā ieraudzītais analogs maksāja divtik.
Valdnieks – bizness
Liela kaste pie ieejas mošejā ir pilna ar čaukstošiem plastmasas maisiņiem. Dežurants norāda, ka tajos jāieliek noautie apavi un sainis jāņem līdzi. Citādi nemaz nevar, jo tūristu plūsma ir neaptverama – gandrīz kā Dziesmu svētkos Mežaparkā. Mūsu lakatiņi nevienam nav vajadzīgi, tādēļ ka prasība apklāt galvu uz ārzemniecēm vairs neattiecas.
Bezgala krāšņajā mošejā no kupolu logiem, zilzeltītiem ornamentāliem gleznojumiem un mozaīkām plūst gaisma. Tā vietā, lai nodotos skaistuma baudīšanai, ir veikli jālavierē starp tūristu tūkstošiem, citādi pat interjera fragmentus nav iespējams aplūkot. Gidi dažādās valodās runā tik skaļi kā mošejā varbūt neklātos. Tik un tā neko īsti nevar saklausīt, jo fona troksnis ir pārāk liels.
Jūtos nedaudz vīlusies un nesaprotu, kad mošeja pieder Stambulas musulmaņiem? Varbūt agri no rīta vai vēlu vakarā, jo dienas valdnieks šeit ir tūrisma bizness. Gūtie ienākumi palīdz sakrālās arhitektūras šedevru labi uzturēt, bet sliktāka situācija ir pilsētas nelielajos musulmaņu dievnamos. Taču izveicīgie austrumnieki izeju ir atraduši, pagrabstāvos iekārtojot lielveikalus un iekasējot īres maksu.
