Tikai 4. maija, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas, pašā vakarā bija vaļa kavēties pie televizora.
Tikai 4. maija, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas, pašā vakarā bija vaļa kavēties pie televizora. Jāatzīstas – jutos pārsteigta. Par to, cik daudz mūsu sabiedrības – jaunas, vidējos gados un vecākas – bija 11. Novembra krastmalā Rīgā. Šī pārraide bija atgādinājums par Atmodas gadu neaizmirstamajām dienām, kuru emocionālo piepildījumu katrs glabājam sirdī.
Klausoties melodiju virknējumu, jutu, ka dziesmu gars, kas mūsu tautā turējies visos laikos, atkal paceļ vienā vilnī. Tagad jau Atmodas gadu bērnu balsīm skandēts. Dziesma ir vienotāja un stiprinātāja, tā izceļ no ikdienības. Kad televīzijas tuvplānā rādīja dziedātāju izteiksmīgos vaibstus, manī it kā nolīdzinājās kontrasti. Bet tos nevaru noklusēt, jo, dziesmas vārdiem izsakoties, “kāpēc, es nezinu, kāpēc…”.
Tepat, ejot pa veco ābeļdārzu, no Bauskas gāzes apgādes rajona uz dārziņu pusi, taku “rotā” smalkās lauskās sadauzītas stikla pudeles. Naktī no 4. uz 5. maiju Bauskas vairākstāvu dzīvojamo māju iemītniekus uzrauj no miega skaļa jauniešu sasaukšanās, tā noslēdzas ar vārdu “cūka”, ko kliedzējs atkārto vairākas reizes. Es nezinu, kāpēc.
Mūsu mājas kāpņu telpā atkal ir izmētāti sērkociņi un izsmēķi, saulespuķu sēklu čaumalas. Uz ielas garām aizsoļo stalti un izskatīgi puiši, gandrīz pēc katras frāzes teikdami populāru lamuvārdu krievu valodā. Es nezinu, kāpēc. Pasaules lielajos notikumos šie uzskaitījumi droši vien izklausās absolūta sīkumainība. Bet ja tā ir vai uz katra soļa?
Domāju tālāk, vai tiešām brīvība un neatkarība paver ceļu visatļautībai? Pašai sev jāatbild, ka diemžēl tā tas ir. Iepriekš minētie piemēri ir tādas putiņas. Nekavēšos šoreiz apcerēs par valstiska un mazāka mēroga problēmām. Vienīgi vēlējos, lai mēs katrs padomājam, kā savu tēvu zemi uzturēt tīrāku, gaišāku, sev un citiem patīkamāku. Pagājušajā vasarā Ziemupē, Liepājas rajona Vērgales pagastā, pie vietējā tautas nama kavējāmies skaisti iekārtotā zaļā un ziedošā strautmalā. Gide stāstīja, ka šeit vai katru dienu strādā kāda sirma ziemupiete. Manuprāt, tā ir Latvijas kopšana un apliecinājums, ka to katrs spēj.
Un tomēr – 4. maija dziesmotās stundas bija latviskuma apliecinātājas, kas mazai tautai, vēsturiski noliktai plašās pasaules krustceļos, ir svarīgi. Tik svarīgi, lai tā nepazustu neizbēgamajā un aizvien izteiktākajā globalizācijā.
