Mainījusies sezona, un arī «Bauskas Dzīve» no ziemā ierastajām telpām dodas ārā dabā.
Mainījusies sezona, un arī “Bauskas Dzīve” no ziemā ierastajām telpām dodas ārā dabā. Turpmāk piektdienās seriālu “Mazie muzeji” nomainīs dažādu pārgājienu, pārbraucienu un mūsu pašu zemes iepazīšanas piedzīvojumu apraksti. Varbūt kāds, tos palasot, arī pats vīkšīsies kājās vilkt tūristu zābakus, sēsties laiviņās vai uz motocikla. Jauku pavasari un vasaru dabā!
Katru sestdienu un svētdienu Latvijas Universitātes Tūristu klubs par simbolisku samaksu organizē dažādus pārgājienus – gan kājām, gan pa ūdeņiem, arī citāda veida aktīvu atpūtu.
Viena aprīļa diena bija veltīta Bauskas rajona izzināšanai, un viss sākās Skaistkalnē. Manī izbrīnu raisīja grupas dalībnieku skaits – kopā esam 39. Iespaidīgi! Daudz Universitātes studentu, pasniedzēju. Meiteņu gan vairāk, ir arī pārīši, pārsvarā gados jauni. Manāms kāds krievu valodā runājošs, par ko es atkal brīnījos.
Kritenes var viegli atrast
Pirmās izvēlamies Skaistkalnes karsta kritenes. Nav nekādu problēmu atrast arī citus apskates objektus. Norādes ir saprotamas, un arī tūrisma informācija ērti pieejama.
Mežā uzklausām īsu instruktāžu. Ceļš vedīs gar robežu, ir jāmāk uzvesties, arī pase pagaidām nepieciešama. Interesanti, ka tiekam saskaitīti, un, kā vēlāk izrādīsies, skaitīšanās notiks ik pēc brīža. Tas lielai grupai ir noteikti nepieciešams. Kaut arī visi ir pieauguši, grupas vadītājs, uzņemoties pasākuma organizāciju, ir personīgi atbildīgs par katru tā dalībnieku.
Karsta kritenes ir unikāla vieta, kur diezgan plašā teritorijā novērojamas dažādu izmēru konusveida bedres ar un bez ūdens. Tās atgādina palielu dīķi vai ezeru. Vietējie iedzīvotāji zinot daudzus interesantus atgadījumus, kad, veidojoties kritenēm, zemē pazudušas gan mājas un šķūņi, gan zirgi. Ūdens izskalo zem virszemes slāņa tukšumu, un, zemei iegrūstot, izveidojas liela bedre. Laika gaitā tā apaug ar kokiem, bet process notiek nepārtraukti, daudzu gadu ritumā.
Iespējams, ka daudzi tur jau bijuši, bet tiem, kas neko par to nezina, iesaku apmeklēt. Šeit ir norādes par kustību virzienu, nojumes un informācija. Pēc grupas vadītāja Mārtiņa Plūmiņa teiktā, kaut kas līdzīgs esot arī Alpu kalnos.
Notur aizlūgumu par mums
Cauri mežam nokļūstam līdz Mēmelei. Gar upes krastu nonākam pie Skaistkalnes. It kā pamestas dzirnavas ar sargu – suni–, bet tomēr esam nonākuši Skaistkalnē. Un tad pa šauru piekrastes ieliņu garām ugunsdzēsēju depo, garām sakoptam dīķim ar ierīkotiem soliņiem nokļūstam pie krustojuma.
Mūsu nākamais mērķis – Skaistkalnes katoļu baznīca. Sarunāta tikšanās ar tēvu Jāni. Esam nokavējuši vairāk par stundu. Arī priesteriem savs laiks ir jāplāno, tāpēc stāstījums iznāk tāds minimāls. Kā vienmēr ierasts apmeklējumu reizēs, tiek noturēts aizlūgums par baznīcas apmeklētājiem, šoreiz arī par mums, par mūsu ģimenēm.
Pieskaņojoties studentiem, priestera uzrunā daudz mūsdienīgu vaibstu, internets un satelīttelevīzija nav svešas lietas. Tiek pieminēti arī nesenie notikumi Vatikānā un tēva Jāņa Polijas apmeklējums. Laikam jau vislielāko iespaidu uz visiem atstāj baznīcas kapeņu apskate. Daudz zārku, sakaltušas mūmijas, sarunas kapenēs par dzīvošanu pirms un pēc nāves – tas par daudz ko liek aizdomāties. Priesteris mūs steidzina, baznīcā paredzētas kristības un ceļa posms uz Jaunsauli pēc īsa veikala apmeklējuma var sākties.
Ikviens vāc kurināmo
Pēc stundas gājiena nolemjam upmalā vārīt tēju. Malka ugunskuram tiek meklēta kolektīvi – katrs bez īpaša uzaicinājuma dodas pēc zariem, un drīz vien kurināmā kaudze ir iespaidīga. Paralēli citi lasa atkritumus. Arī tāda tradīcija ir tūristiem – atpūtas vietu atstāt tīrāku, nekā tā bija iepriekš.
Stundas laikā ūdens ir uzvārījies, tēja padzerta, un pēc nelielas atpūtas gājumu var turpināt. Sevi jau liek manīt pirmais nogurums, kājās tāda jocīga smaguma sajūta, bet ceļš vēl nav pat pusē. Ir grūti piecelties un doties tālāk. Patīkams ugunskura siltums ir tik vilinošs, negribas, bet jāceļas un jāiet.
Nejauši uzzinu, ka grupā ir kāda meitene, kuras uzvārds – Šlosberga un vārds – Gunta. No Rīgas. Interesanti, tāpēc sākam sarunāties. Izrādās, ka viņas tēva vārds ir Guntis. Nekādas radniecīgas saknes uzreiz gan nespējam atrast, bet gan jau attāli radi esam noteikti. Arī tā kādreiz gadās.
Skaistums un atkritumu kaudzes
Vietām ceļš gar upi nav izejams, Mēmeles krasti ir avotaini, dubļaini. Gar krastu var virzīties pavasarī, kad tas vēl nav aizaudzis. Nedaudz pakāpjoties krastā, šķēršļus var apiet, taču nereti pie tuvējām mājām atklājas atkritumu kaudzes.
Skaistā vietā uzcelta māja un nesakoptība apkārtnē, lielas platības ar izdedzinātu pērno zāli – tādi skati ik pēc laika atkal un atkal. Lietuvas pusē veroties, skatam atklājas sakārtotas atpūtas vietas, izzāģēti krūmi, varbūt arī drošības apsvērumu dēļ.
Nekādi nav saprotams, kāpēc daudzi izvēlas dzīvot skaistās vietās, lai pēc tam tās piesārņotu. Tad jau labāk uzcelt māju atkritumu izgāztuvē un tur dzīvot. Reizēm upes virzienā plūstošā straumīte liecina par nepareizu kanalizācijas novadīšanu. Tagad, kad lapas un zāle vēl nav saaugušas, viss nesmukums ir labi pamanāms.
Grupa pamazām izstiepjas gandrīz vai kilometra garumā, bet aizmugurē sekojošie rūpīgi raugās, lai neviens neatpaliktu. Atkal skaitīšanās, neliela atpūta.
Kad līdz Jaunsaulei atlikuši kādi desmit kilometri (pēc kartes, pa ceļu ejot, seši kilometri), nonākam Ānmēmeles muižā. Pašlaik te izvietojies veikals un vienā daļā dzīvokļi. Veikts neliels remonts, taču nevar teikt, ka vieta ir pievilcīga un sakārtota. Apkārtne piegružota, pussagruvuši šķūnīši. Pēc iedzīvotāju paustā var secināt, ka vietējās pašvaldības rūpes par muižu varētu būt lielākas. Bez grēka noteikti nav arī paši vietējie. Tie taču noteikti ir viņu atkritumi. Man tiek stāstīts, ka ir doma sakārtot muižu, ja to atļaus, arī iedzīvotāji varēs palikt dzīvokļos.
Naktsmājas Jaunsaulē
Tālumā jau slejas Jaunsaules baznīcas tornis. Atkal kārtējās atkritumu kaudzes, Mēmeles krastā lielā platībā tiek svilināta pērnā kūla. Liekas, tūlīt būsim galā, bet pēdējie kilometri ar katru brīdi kļūst grūtāki. Nogurums, kājas kā ar svinu pielietas, galvā savāds reibums, bet priecē sajūta, ka ceļa mērķis tik tuvu.
Jaunsaules skolā paredzēta nakšņošana, zupas vārīšana un arī pirtiņa. Priecē sakoptā apkārtne.
Mana darbdiena ar to arī beidzas, jo man pakaļ atbraukuši Anita un Kārlis. Piekusis esmu pamatīgi, ar savādām domām gaidu rītdienu, kad, iespējams, kājas sāpēs pamatīgi. Tūristi nākamajā dienā ceļu uz Bausku turpinās tālāk gar Mēmeles krastu, pa ceļam apskatot iespējamo Saules kaujas vietu, Vecsaules baznīcu, iegriezīsies Likvertenu silā. Vakarā, kad Bauska būs sasniegta, visi dosies ar autobusu uz Rīgu.
***
NELIELI IETEIKUMI
– Dodoties šādos pārgājienos, svarīgi ir pareizi apģērbties. Labāk paņemt līdzi lieku silta apģērba gabalu nekā salt. Apaviem jābūt viegliem un ērtiem. Obligāti līdzi jāņem dzeramais, kāda sausā pārtika, ko uzkost pa ceļam.
– Arī mugursomas konstrukcija ir ne mazāk svarīga, jo tā būs jānes visu ceļu. Jābūt gatavam sagaidīt lietu vai sniegu, un te nu lietussargs nederēs. Sākumā labāk veikt mazāku ceļa posmu un tikai tad, kad ir lielāka pieredze, var doties tālākos pārgājienos.
