Notikumi pēc pompozajām uzvaras svētku svinībām Maskavā pielīdzināmi gandrīz vai PSRS sabrukumam.
Notikumi pēc pompozajām uzvaras svētku svinībām Maskavā pielīdzināmi gandrīz vai PSRS sabrukumam. Tikai šoreiz jūk šī noziedzīgā veidojuma ideoloģiskie pamati. Pirmo reizi Eiropas Savienības (ES) pastāvēšanas laikā Eiroparlaments (EP) Strasbūrā ar balsu lielu vairākumu 12. maijā pieņēmis arī komunismu nosodošu rezolūciju “Par ilgstošām Otrā pasaules kara sekām”. Kaut arī ļoti diplomātiski (vilks paēdis, un kaza dzīva), rezolūcija tomēr liekot noprast, ka “fašisms un staļinisms ir vienlīdz bīstama ļaunuma divas sejas”.
Tajā pašā dienā par daudz skarbāku un arī juridiski pamatotu dokumentu – totalitārā komunisma nosodījuma deklarāciju – pēc ilgām debatēm nobalsoja Saeimas deputāti. Kaut gan tajā apiets Molotova-Ribentropa pakts un Jaltas vienošanās, tas ir dokuments, uz ko atsaukties, aprēķinot un pieprasot Krievijai kompensāciju par Latvijai un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem. Sestdien kļuva zināms, ka arī ASV senāts izskatījis prasību Krievijai atzīt Baltijas valstu okupāciju. Savukārt poļi pieprasa 22 tūkstošu virsnieku iznīcināšanu Katiņā 1940. gadā atzīt par genocīdu. Saprotams, ka tā visa ir tik daudz par daudz, lai V. Putins atsauktu savu dalību Eiropas Padomes galotņu sanāksmē, kas 16. un 17. maijā notiks nekur citur kā… Polijā. Var tikai piekrist izskanējušajam viedoklim, ka ne jau Maskava bija tā vieta, kur 9. maijā pulcēties pasaules valstu vadītājiem. Mūsu prezidente V. Vīķe-Freiberga Maskavā bija pirmoreiz, tērpusies svinīgi baltā un melnā. Dažu svinētāju neizpratni prezidente atvairījusi ar: “Manu tēlu katrs var interpretēt, kā vēlas.”
Piesaistīja augstu amatpersonu pretrunīgie izteikumi pirms un pēc 9. maija. Dž. Bušs, viesodamies Latvijā, ieteica pārāk negremdēties pagātnē (vai viņš to atļautos sacīt par holokaustu?). Savukārt ES prezidējošās valsts Luksemburgas premjers Ž. K. Junkers norādījis: “Vēsture ir sarežģīta, un iespējamā šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu ziņā.” Publiciste A. Līce: “..kamēr ir dzīvi noteiktu vēsturisku notikumu dalībnieki, tikmēr tā nav pagātne.” Arī Strasbūras rezolūcijā uzsvērta nepieciešamība saglabāt dzīvas atmiņas, jo bez patiesības un atceres nav iespējams izlīdzinājums. Šajā dokumentā aicinātas visas valstis atvērt ar Otro pasaules karu saistītos arhīvus, liekot nojaust, par kuru valsti ir runa.
Mūsu prezidente Dž. Buša vizītes laikā pieprasīja – Latvija gaida atvainošanos no Krievijas. Vēlāk intervijā BBC viņa šo prasību noraidīja, aprobežojoties ar Staļina režīma nosodījumu. Nav zināms, kāpēc prezidente nepiedalījās ES un Krievijas galotņu sanāksmē Maskavā 10. maijā. Tieši to viņa pirms mēneša minēja par galveno iemeslu, kāpēc viņai tur jābūt. Proti, lai lielvalstis nevienotos par kādiem slepeniem protokoliem uz mazo valstu rēķina, kā tas noticis 1939. gadā. Baltijas valstu pārstāvju iztrūkums šajā sammitā ļāva V. Putinam izliet žulti ar neslēptu niknumu uz bijušajām Baltijas republikām. “Muļķīgā deklarācija” krieviski skanēja sulīgāk – durackaja.
Devītajā maijā no Maskavas aizdzīto lietus mākoņu krava tagad gāžas pār Baltkrievijas un Latgales zemnieku tīrumiem. Joks vai patiesība?
Viņnedēļ neveicās arī Saeimas kreiso frakciju deputātiem, kuri Satversmes tiesā bija iesnieguši prasību atcelt grozījumus Izglītības likumā, kas liek cittautiešiem vidusskolās mācīties arī valsts valodā. Tiesa atzina, ka grozījumi atbilst gan Satversmei, gan starptautiskajiem dokumentiem.
