Pirmais, ko vakarrīt ieraudzīju, bija izplaucis bērzs. Iepriekšējā dienā koks vēl stāvēja gluži kails.
Pirmais, ko vakarrīt ieraudzīju, bija izplaucis bērzs. Iepriekšējā dienā koks vēl stāvēja gluži kails. Pilsēta agrajā rītā bi ja tukša, tāpēc šķita dīvaini, ka ielas malā sēdēja tantīte ar bērzu zariem. Kāpēc viņa grib tos pārdot, ja pavasara puķu visur ir papilnam? Un tad caur sen aizmirstu asociāciju dūmaku atskārtu – ir taču Vasarsvētki! Man bija piemirsies, jo esmu sava laikmeta tipiska pārstāve, kura dzīvo nevis pēc baznīcas, bet plānoto darbu kalendāra.
Vasarsvētkos savā bērnībā es vienmēr pamodos no jaunu bērzu spirgtās smaržas. Atvēru acis, ieraudzīju pie gultas galvgaļa zaļu lapotni un zināju – ir svētki. Nekādu citu rituālu nebija, arī par svētku reliģisko nozīmi vecāki ar mums nerunāja. Taču ik gadu šajā dienā tēvs cēlās saullēktā, lai pagūtu ar meijām izrotāt visu māju. Droši vien, iedams uz mežu, viņš pārdomāja arī dzīves svarīgās lietas, kā Vasarsvētkos katram pieklātos.
Par šo precīzo un nemainīgo rituālu dziļāk sāku domāt tikai tagad, kad savās un sabiedrības acīs visi gribam būt “pareizi kristieši”, kuriem baznīcas svarīgākajos svētkos vajadzētu atrasties dievnamā. Tāpēc divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās – vismaz lielāko Latvijas pilsētu baznīcas ir pārpildītas. Es arī esmu piedalījusies “obligātajos” dievkalpojumos, lai justos piederīga civilizētiem eiropiešiem, kuru kultūras pamati ir balstīti kristietībā.
Taču dziļš, neaizmirstams pārdzīvojums, kas noloba dvēseles bruņas, mani ir piemeklējis citā vietā un laikā. Tas ir noticis tālu un svešu pilsētu un ciemu baznīcās, kurās iegriezos bez konkrēta mērķa un pat bez tūristiem raksturīgās ziņkāres. Ir vietas, ko nekad neaizmirsīšu, jo tās man sniedza ilgi meklēto Dieva klātbūtnes izjūtu pilnīgā klusumā, ārpus jebkādiem svētkiem. Zinu jau arī, kāpēc. Man pietika laika apstāties un izslēgt no apziņas laicīgās dzīves burzmu. Tika dota šī iespēja, un es to izmantoju.
Bet kas traucē apstāties ikdienā? Reizēm man šķiet, ka plānoto dar bu saraksts mums visiem ir kā vairogs, aiz kura ir ērti noslēpties un sevi attaisnot. Nu aizmirsās Vasarsvētki, bet gan jau par Lieldienām un Ziemassvētkiem atgādinās tirdzniecības centru re klāmas. Labi, ka vakar ieraudzīju vismaz izplaukušo bērzu. Nu man ilgi būs, ko pārdomāt.
