Gulbe: Latvijā ir viszemākā konkurence starp veikalu tīkliem

No Baltijas valstīm Latvijā ir viszemākā konkurence starp veikalu tīkliem un vislielākās cenu atšķirības, intervijā aģentūrai LETA atzina Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe. Pēc viņas teiktā, Latvijā veikalu tīklos kādam produktam cena var atšķirties pat divas reizes un tas ir iemesls, kādēļ par pārtiku Latvijas iedzīvotāji pārmaksā. Gulbe intervijā arī prognozēja, ka pārtikas cenām vajadzētu saglabāties apmēram pašreizējā līmenī, bez straujiem lēcieniem vienā vai otrā virzienā. Turpmākam pārtikas cenu samazinājumam iemeslu neesot, jo resursi lētāki nekļūst.

Pārtikas produktu cenas pasaulē pēc nepārtraukta krituma iepriekšējo septiņu mēnešu laikā martā pieauga. Kas šobrīd notiek ar pārtikas cenām pasaulē, un ko varam sagaidīt turpmāk?

Covid-19 laikā un kara sākuma Ukrainā dēļ pārtikas cenas pasaulē pieauga ļoti, ļoti strauji. Tas tādēļ, ka bija mainījusies pasaules kārtība, gan dzīvē, gan biznesā. Kamēr aprodam ar jauno kārtību, visiem ir izmisums, ir jāpārkārto loģistika, kā atvest cukuru, kur dabūt iepakojumu – tas viss mainījās. Mēs to visu apguvām, tādēļ kopš pagājušā gada beigām un šā gada sākumā pārtikas cenas sāka samazināties. Cilvēki gan saka, ka nē, nekas nav mainījies, bet tā vienmēr ir bijis, ka labo mēs pamanām mazāk, bet slikto vienmēr redzam un to vairāk izceļam. Domāju, ka jebkurš ir pamanījis, ka piena produktiem cenas ir pamatīgi samazinājušās. Pienam un sviestam gandrīz uz pusi, ja salīdzinām ar dārgāko periodu. Arī saulespuķu eļļas cena ir samazinājusies divas reizes. Tie ir produkti ar lielāko cenu samazinājumu. Kopumā gada laikā lētāks ir kļuvis arī cukurs, milti, arī olas un putnu gaļa. Dārgāka ir kļuvusi kafija, tēja, banāni un olīveļļa. Ir produkti, kas ir sadārdzinājušies, bet kopumā pārtika ir kļuvusi lētāka.

Situācija gan mainās ļoti strauji līdz ar dažādām dabas katastrofām, ar plūdiem. Tiklīdz kādā reģionā notiek “dabas brīnumi”, tas atstāj ietekmi uz pārtikas cenām. Prognozēt, kas būs turpmāk, nav iespējams, jo pasaulē situācija mainās ļoti strauji. Mēs nezinām, kā atrisināsies Izraēlas- Irānas, Palestīnas situācija, kāda un cik ātra palīdzība būs Ukrainai, tas ļoti daudz ko izšķir.

Ja situācija ir apmēram tāda kā tagad, bez lieliem satricinājumiem, tad pārtikas cenām vajadzētu saglabāties pašreizējā līmenī. Protams, cenas nedaudz kādai grupai var pieaugt, jo jau tagad ir zināms, ka kakao un šokolāde noteikti nebūs lētāka, tur izejvielas cena jau ir kāpusi trīs reizes. Tas gan nenozīmē, ka visām konfektēm tagad jāmaksā trīs reizes vairāk, jo tās nesastāv no 100% šokolādes. Es ceru, ka cenas paliks tādas, kādas tās tagad ir, ar nelielu tendenci uz augšu, jo tomēr resursu pieejamība nepaliek lielāka un arī zaļais kurss to visu nedaudz bremzē. Pasaulē iedzīvotāju skaits aug, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības nepalielinās. Jauno moderno tehnoloģiju ieviešana, automatizācija palīdz pārtiku ražot lētāk un vairāk, kā arī palīdz jaunie zinātnes sasniegumi par pārtikas audzēšanu urbāni un laboratorijās. Šīs tendences ir tās, kas neļauj pārtikas cenām uzkāpt debesīs.

Latvijā pārtikas cenas vairāk ietekmē darbaspēks un pirktspēja. Mani gan satrauc, gan vēlētos, lai pārtikas cenas nekrīt, jo viens no iemesliem, kādēļ tās varētu samazināties, ir ekonomikas recesija un stagnācija. Jau dzirdam runas, ka valdībai varētu būt jāmazina budžets, kas nozīmē mazākas algas. Ceru, ka tas nenotiks, un ceru, ka pārtikas cenas nesamazināsies tādēļ, ka ekonomiskā situācija ir kļuvusi ļoti slikta. Ceru, ka tas tā nebūs un kopumā cenas paliks aptuveni esošajā līmenī.

Ja pārtikas cenas turpinās kristies, tad viss būs slikti…

Es neredzu citu lielu iemeslu, kādēļ būtiski varētu pazemināties cenas. Lai samazinātos produktu pašizmaksa, kaut kam ir jākļūst lētākam. Resursi jau ir kļuvuši būtiski lētāki, kā elektrība, gāze, degviela. Ļoti daudzas problēmas ir radījusi un joprojām rada situācija Sarkanajā jūrā un Babelmandeba šaurums. Tas nav tikai pārtikas nozarē, bet arī citās, jo lielie kravas kuģi tur vairs nebrauc. Mēs esam globālā tirgū, un Latvijā gandrīz neviens produkts nav tāds, kas 100% būtu ražots no vietējām izejvielām. Mēs varam kaut ko izaudzēt, bet iepakojums nāk no citas vietas, kādas produkta sastāvdaļas no vēl kādas vietas. Ļoti daudz kas vairs neiet pa Sarkano jūru, bet apkārt kontinentam, kas nozīmē, ka kļūst dārgāks. To izjūt visi un tas atstāj iespaidu. Situācija pasaulē ir ļoti trausla, nestabila un nezināma. Ja viss ir tā, kā šodien, tad tuvākajā laikā cenām vajadzētu palikt esošajā līmenī, bez straujiem lēcieniem vienā vai otrā virzienā.

Jūs salīdzināt cenas arī Baltijas valstu starpā. Kādas tendences ir novērojamas?

Pārtikas cenās ļoti lielas atšķirības nav. Ir jau arī dažādi nosacījumi, piemēram, kafija mums ir visdārgākā, jo mums ir paaugstināta akcīzes nodokļa likme.

Ja kopumā skatās uz produktu grupām, kuras pētām vairāku gadu laikā, tad kādreiz Lietuvā lētāki bija piena produkti, Latvijā – miltu izstrādājumi, bet Igaunijā – gaļas izstrādājumi. Tagad Lietuvā kopumā pārtikas cenas ir nedaudz zemākas kā Latvijā un Igaunijā. Lietuvā ir vairāk lētāko produktu Baltijā. Nav jau tā, ka veikalos visām precēm ir vienāds uzcenojums, kāda prece tiek tirgota pat zem pašizmaksas un kādām precēm var būt pat vairāk nekā 100% uzcenojums. Igauņiem dārzeņi, gandrīz droši varu teikt, tiek tirgoti zem pašizmaksas. Visos veikalu tīklos pamatdārzeņi, kā kartupeļi, sīpoli, burkāni, kāposti un bietes, ir lētākie Baltijā. Pat iepirkumu cena Igaunijā dārzeņiem ir lielāka nekā Latvijā un Lietuvā, bet gala cena veikalos ir lētāka. Igaunijā dārzeņu audzēšanai nav labākais klimats Baltijā, tādēļ izskatās, ka tas ir veids, kā tirgotāji Igaunijā piesaista pircējus. Neredzu citu loģisku izskaidrojumu, kāpēc Igaunijā dārzeņi maksā lētāk. Latvijā un Lietuvā dārzeņiem ir vienādas cenas, savukārt Igaunijā tie ir būtiski lētāki.

Latvijā ir redzams, ka mums ir viszemākā konkurence starp veikalu tīkliem un ir vislielākās cenu atšķirības starp veikaliem. Ja Lietuvā, ieejot vienā veikalā, pārējo mazumtirgotāju veikalos varu praktiski neiet, jo cenas ir gandrīz vienādas, tad Latvijā veikalu tīklos kādam produktam cena var atšķirties pat divas reizes. “Lidl” ienākšana šo atšķirību ir samazinājusi, “Lidl” ir nopietns spēlētājs, kas abiem pārējiem nepatīk. Konkurence Latvijā ir zema, un tas arī ir iemesls, kādēļ pārmaksājam par pārtiku. Protams, pārāk liela konkurence arī nav laba, jo tad tirgotāji konkurē tik ļoti, ka spēki izbeidzas visiem.

Konkurences padomes veiktajā olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu tirgus izpētes noslēdzošajā, trešajā, sadaļā konstatēja, ka arī Latvijā ražotām olu, zivju un gaļas produktu precēm mazumtirdzniecības ķēdes piemēro vidēji lielāku uzcenojumu nekā ārpus Latvijas ražotām precēm, kā arī mazumtirgotāju sadarbības līgumos ar piegādātājiem konstatētas nepilnības. Kādi ir jūsu secinājumi pēc izvērtējuma?

Risinājumi ir jāmeklē politiķiem, jo šajā gadījumā tirgotāji likumus nav pārkāpuši, izņemot godīgas tirdzniecības prakses likumā noteikto par labticību un godīgumu. Biznesa uzdevums ir peļņa, un tirgo to, ar ko var nopelnīt. Ja tu pats esi izaudzējis zemenes, tad kāpēc tev tās tirgot lētāk, ja var dārgāk?

Ir jāmeklē risinājumi, lai veicinātu vietējā produkta patēriņu ar mārketinga instrumentiem. Tirgotāji jau arī nav ieinteresēti, ka kāds produkts stāv plauktā un krāj putekļus, bet gan, lai izpērk, tiklīdz nokļūst veikala plauktā. Ja Latvijas ražojumus pirktu vairāk, tad arī tirgotājs būtu ieinteresēts iepirkt vairāk.

Ir jāmeklē samērīgums. Tirgotāji tagad vairāk domā par dažādām prasībām, par dzīvnieku labturību, ziņo, ka neiepirks vairs olas, kas nākušas no sprostos turētām vistām, bet nedomā par vietējiem uzņēmumiem. Tirgotājam interesē, kā jūtas vistas, kas dējušas olas, bet neinteresē, kā jūtas darbinieks, kas strādā Latvijas uzņēmumā. Tā nav tirgotāju pirmā prioritāte. Tirgotāji nenāk ar “plakātiem”, ka mēs esam par Latvijas uzņēmumiem un cilvēkiem, kas tajos strādā. Tā ir dilemma, jo tirgotājam būtu jādomā arī par vidi, kurā viņi strādā, un to, lai ekonomika plaukst un zeļ.

Savukārt, tas, ka Latvijas uzņēmumu produkti citu valstu veikalos ir lētāki nekā Latvijā, ir normāli, un tā tas ir arī citviet pasaulē. Zīmoli, kas mums ir populāri un vērtīgi, kā “Lāču” rupjmaize, “Kāruma” sieriņš, “Laimas” šokolāde, tepat blakus Lietuvā un Igaunijā tas tā nav, viņiem ir savi zīmoli ar vērtību. Latvijas zīmolu produktus šajos tirgos par tādu naudu nevar pārdot, jo tas ir par dārgu, un tik dārgi lietuvieši un igauņi pērk tikai savus zīmolu produktus. Viņi pērk “Kalev” šokolādi. Ražotājam ir izdevīgi ražot daudz, jo tad vienas vienības izmaksas ir lētākas. Tādēļ uzņēmumam ir ekonomiski izdevīgi ražot daudz un pārdot kaimiņos arī lētāk.

Tāpat ir ļoti būtiski, ka tirgotājiem un ražotājiem pilnīgi noteikti nav vienlīdzīga tirgus spēka. Atsevišķi katrs ražotājs nevar iet pie tirgotāja ar savām prasībām, tur nekas nesanāks, un tirgotājs var mierīgi parādīt durvis. Šajā jautājumā ir jāiesaistās dažādām ražotāju organizācijām, kuras tad var kopīgi aizstāvēt savas grupas intereses. Darīt to, ko nevar izdarīt katrs mazais ražotājs. Nozaru organizācijām ir jābūt spēcīgām, kas pārvalda likumdošanu, ko drīkst, ko nedrīkst, un jāaizstāv ražotāju intereses, tostarp ar dažādiem mārketinga instrumentiem.

Šādas ražotāju organizācijas mums ir, bet tās fokusējas uz citiem nozares aizstāvības pasākumiem. Piemēram, Latvijas Pārtikas uzņēmumu asociācija, Latvijas Piensaimnieku savienība ir tās asociācijas, kuras ar tirgotajiem var par šiem jautājumiem runāt. Uzņēmumam tas nav pa spēkam. Asociācijām ir jāstrādā pie tā, lai padarītu nedaudz vienlīdzīgāku sarunu galdu, lai tirgotājs “nav vienos vārtos”. Tagad arī zemkopības ministrs pievērsies pastiprināti šiem jautājumiem. Tirgotāji jau arī nevar bez ražotājiem, ir bijuši mēģinājumi iztikt bez “Coca Cola” vai “Laimas” saldumiem, bet cilvēki sāk protestēt.

Arī pircēji varētu vairāk prasīt vietējos produktus, tie, kuri to var atļauties. Problēma ir tāda, ka liela daļa pircēju nevar atļauties to, ko gribētu, bet tikai, ko var nopirkt. Un tad pērk privāto preču zīmes produktus, kas ir lielveikalu ķēdēm, – pērk pienu plastmasas maisiņā, nevis tetrapakā. Mēs visi ciešam no tā, ka mums nav labas uzņēmējdarbības vides, nav bijusi vēlme lielajām tirgotāju ķēdēm nākt Latvijas tirgū un radīt konkurenci. Tas nozīmē, ka valdībai ir jābrauc un jāaicina lielie investori uz šejieni un jārada atbilstoša vide. Mums uzņēmējdarbības vide nav nelabvēlīga tikai tirdzniecības ķēdēm, bet kopumā biznesam. Arī iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis ir problēma – tirgotājiem ir grūti balansēt starp pircējiem, kur vienam ienākumi ir 10 000 eiro, bet citam 800 eiro. Tirgotājam ir jābalansē, kā šos abus pircējus noturēt.

Kā vērtējat iniciatīvu par valstu karodziņu pievienošanu preču cenu zīmēm? Vai tas arī varētu vairot vietējā produkta patēriņu?

Neesmu sīkāk iepazinusies ar konkrēto iniciatīvu. Ideja nav slikta, bet, ja tas ir piespiedu kārtā, tad karodziņi ir jādrukā, jāizvieto un kas par to maksās. Skaidrs, ka par to maksās pircējs un mēs katrs pa kādam 0,0001 eiro kaut kam piemetīsim. Doma par produktu izcelšanu ir laba, bet vai tiešām pie visiem produktiem jāliek klāt vai varbūt tieši Latvijas jāmēģina izcelt. Lielie tirgotāji, kā “Rimi”, “Maxima”, droši vien tiks ar to galā, bet kā ar mazajiem veikaliem? Ja arī tiem būs šādas prasības, tad gan tas sagādās problēmas. Svarīgi, lai tas nesadārdzina preces un lai vairāk izceļas Latvijā ražoti produkti.

Ik pa laikam parādās aicinājumi pilnībā aizliegt Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu un pārtikas preču importu. Kāda tam varētu būt ietekme?

Tas ir jautājums, ko pērk un vai to var dabūt citur. Ja mums aizlieguma dēļ ir jātaisa ciet lielās rūpnīcas, turklāt visa pārējā Eiropa turpina pirkt… Uzskatu, ka lielākais jautājums ir – vai viss reģions pērk? Ir jāvienojas reģionālā līmenī, jo, ja mūsējie būs vienīgie, kas nepērk, bet blakus kāds pērk, tad mēs ar savu produkciju nekur netiksim. Ja konkrēto izejvielu vedīsim apkārt puspasaulei cauri kontinentiem, bet blakus kāds pārved pāri robežai – tas ir daudz lielāks jautājums. Ja var, tad, protams, nevajag vest, bet tādēļ nav jācieš tikai mums. Ir jāmeklē risinājumi, lai neviens no šīm valstīm neiepērk.

Eiropadomes sanāksmē panākta vienošanās Eiropas Savienības līmenī noteikt papildu tarifus lauksaimniecības produktu importam no Krievijas un Baltkrievijas. Tas būtu risinājums?

Tas ir solis vienādo nosacījumu virzienā. Visā Eiropas Savienībā vienādi. Bet nedrīkst aizmirst, ka mēs konkurējam ne jau tikai Eiropas Savienības līmenī, bet ar visu pasauli. Tā vienošanās un izpratne ir jāpanāk daudz plašākā mērogā.

Vai ir jūtamas sekas no PVN 12% likmes paaugstināšanas Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem no šā gada 1.janvāra?

Nedaudz var redzēt. Šobrīd vēl nav sezona, bet domāju, ka sezonas laikā to varēsim redzēt vairāk. Jo dārgāks produkts, jo vairāk tas ir redzams. Ja lētajiem dārzeņiem cena pieaug par centu, to nevar manīt, bet, piemēram, krūmmellenes jau par desmitiem centu, ja ne par eiro, kļuva dārgākas.

Kas šobrīd notiek Latvijas pārtikas ražotāju eksporta tirgos?

Eksporta tirgi ir piesardzīgi gan uz apjomiem, gan cenām. Tās eksporta tirgos stāv uz vietas, un tas ir rādītājs, ka pasaule nav gatava akceptēt tālāku cenu pieaugumu, ir jādomā citi risinājumi. Visā Eiropā ir piesardzība eksporta darījumos. Pagaidām gan neliekas, ka šobrīd būtu liels satraukums, ka nekur nekas neies, bet viegli nav. Mūsu pārtikas ražotāju eksporta tirgos nav lielas izaugsmes, kas rada problēmas.

Aktīvāk jāmeklē jauni tirgi ārpus Eiropas?

Jā, un to arī uzņēmumi dara. Tas nav lēti, vienkārši un ātri. No pirmās sarunas kādā izstādē ar potenciālo sadarbības partneri līdz regulāriem darījumiem paiet apmēram trīs gadi. Problēmas ir arī ar loģistiku. Ja Eiropā preces mēs varam salīdzinoši viegli pārvest, tad cik stabili būs tirgi Līča rajonā, Arābu valstīs? Viss šis reģions ir ļoti nestabils. Mums uz Arābu valstīm pārtikas eksportā veicas ļoti labi – AAE, Saūda Arābija. Agrāk daudzus produktus vedām, bet tagad tos nemaz nevar aizvest. Mūsu pārtikas ražotāji ir ļoti lieli malači, jo, lai cik sarežģīti būtu apstākļi, mūsu produktus eksportē pa visu pasauli. Šo tirgu atrašanā ir ieguldīts liels darbs un līdzekļi. Tāpat, protams, ir jautājums par ilgtspēju, jo pasaulē arvien vairāk virzās zaļajā domāšanā, un tālā pārvadāšana nav ilgtspēja.

Februāra beigās ar Latvijas ražotājiem bijāt izstādē Dubaijā. Kāda interese ir par Latvijas ražojumiem?

Visi zivju produkcijas ražotāji bija ļoti apmierināti ar rezultātiem un praktiski visi bija atraduši kaut ko jaunu, kā arī apstiprinājuši vecos darījumus, satikušies un izrunājušies.

Mēs ar zivju produkciju bijām izstādē arī Japānā. Liekas, ka zivju produkcija Japānas tirgu jau nu neinteresēs, jo viņiem taču tā ļoti izplatīta, ir pasaules lielākās tunču izsoles, suši utt. Taču mūsu konservi šajā tirgū ir “gourmet” sadaļā, jo nāk no Eiropas, pēc viņu domām, tas ir “zaļš” un kvalitatīvs produkts. Japāna ir viens no straujāk augošajiem Latvijas zivju produkcijas tirgiem.

Kā kopumā šobrīd raksturotu situāciju lauksaimniecībā? Ziemāji labi pārziemojuši?

Situācija reģionāli ir ļoti dažāda, un tā tas bijis vienmēr. Ziemāji dod lielākas ražas, un peļņa no ziemājiem ir lielāka, ja vien tie nav jāpārsēj. Pārziemojuši ir ļoti dažādi, būs vietas, kur lauki ir jāpārsēj, kas ir lieli izdevumi, bet ir vietas, kur ziemāji ir labi, pat rapsis. Ja sākumā likās, ka rapsis ir beigts, bet tomēr nav tik slikti. Arī pagājušā gada sausums, kas ļoti ietekmēja ražu, dažiem nemaz tik slikti nebija. Pat tik mazā valstī kā Latvija situācija ļoti atšķiras.

Piena lopkopībai ir gājis slikti, jo līdz ar pagājušā gada sausumu bija problemātiski sagatavot lopbarību un arī piena iepirkumu cenas bija zemas. Tagad piena cenas ir pieaugušas, bet nevar teikt, ka tās ir ideālas.

Viegli nav nevienai nozarei, jo katrai ir savs vieglums un grūtums. Kopējā problēma, kas arī bija zemnieku protesta lielais iemesls, ir birokrātijas pieaugums. Zemniekiem birokrātijas vadzis ir pilns. Tā visām apakšnozarēm ir kopēja problēma. Tas ir ļoti nogurdinoši – ja tev jādomā, kur dabūt barību lopiem, lai tie nemirst badā, tad stundām ir jākopē, jāpilda papīri, kuriem maza vērtība. Saprotu, ka valsts dod naudu un ir jākontrolē, lai tā tiktu izlietota pareizi, bet nevar būt tā, ka katrs cents ir jāattaisno, jo tas bremzē visu attīstību un ražošanu. Protams, ir jāsaprot, kur paliek valsts nauda, zemniekiem ir jāievēro visas vides prasības un normas, bet ar pārbirokratizēto pierādīšanu un prasīšanu mēs nenonākam pie tīrākas vides un godīgākiem nosacījumiem, bet cilvēku dusmām un neapmierinātības. Zemniekiem vairs nav laika domāt par savu biznesu, bet gan ir jākārto dokumenti.