Bārbeles sēravots ir aizsargājams dabas objekts. Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gadā izdotiem noteikumiem ap to ir noteikta aizsargzona 180,4 hektāru platībā, līdz ar to ierobežojot privāto mežu īpašnieku intereses.
Bārbeles sēravots ir aizsargājams dabas objekts. Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) 2001. gadā izdotiem noteikumiem ap to ir noteikta aizsargzona 180,4 hektāru platībā, līdz ar to ierobežojot privāto mežu īpašnieku intereses.
Nevar gūt peļņu
Aizsardzības zonā atrodas 11 īpašniekiem piederošas platības. Jelgavas reģionālās vides pārvaldes (JRVP) inspektors Bauskas rajonā Aivars Legzdiņš raksturo situāciju: “Šajās teritorijās ir aizliegta kailcirte, bet atļautas kopšanas cirtes. Tas nozīmē, ka saimnieki mežu kopj, taču koksni realizēt ir liegts, tāpēc no īpašuma nav iespējams gūt nekādus ienākumus. Situācija Bārbeles sēravota aizsargzonā vairākkārt ir aktualizēta. Vides pārvaldē pēc padoma ir vērsušies pašvaldības pārstāvji un meža saimnieki. mēs noteikumus nevaram mainīt, lai gan uzskatām, ka aizsargzonas teritorija ir nepamatoti liela. Kāpēc tieši 180,4 hektāri, nevis 20, kā pie Kulšēnu avota Vecsaules pagastā, kas ir Eiropas vienotās sistēmas “Natura” aizsargājams dabas objekts?”
Saimnieciskās darbības ierobežojumi aizsargājamu objektu teritorijās ir vajadzīgi, lai nekaitētu to funkcionēšanai. Taču, ja sēravota lieguma zona stiepjas desmitiem kilometru un pat šķērso Skaistkalnes–Rīgas šo seju, ierobežojumi šķiet pārspīlēti.”
Rodas zaudējumi
Līdzīgs viedoklis ir arī Bārbeles pagasta padomes attīstības nodaļas vadītājam Jānim Folkmanim. Viņš atgādina, ka aizsargājamās teritorijās dzīvojošiem zemes īpašniekiem būtu jāsaņem kompensācija, bet šis jautājums valstī joprojām netiek risināts. “Manā rīcībā nav informācijas par jelkādām aktivitātēm kompensāciju piešķiršanas jomā Pašvaldībām gan ir tiesības privātiem meža saimniekiem samazināt nekustamā īpašuma nodokli līdz 50 procentiem, taču rodas jautājums par izdevīgumu. Iznāk tā, ka valsts ierobežo meža īpašnieku intereses, bet zaudējumi ir jāsedz no pašvaldības budžeta,” atzīst Jānis Folkmanis.
Vislielākā meža platība – 38 hektāri – pieder Kauķu māju saimniecei, kuras intereses sarunā pārstāv pilnvarotā persona Monika Vāne. Domu apmaiņā par aktuālo problēmu iesaistās arī Bauskas virsmežniecības Skaistkalnes mežniecības mežzine Irēna Riža un viņas palīdze Lilija Sudraba.
Monika Vāne min vairākus aspektus, kas saimniekošanu padara aizvien sarežģītāku: “Jebkura darbība ir saskaņojama ar JRVP. Šogad vismaz esam saņēmuši izlases cirtes atļauju, jo pirms tam mežā neko nedrīkstējām darīt. Sākotnēji lieguma zona bija neliela. Sākām cirst mežu, bet izrādījās, ka noteikumi ir mainījušies, tāpēc iesākto nācās pārtraukt.”
Laba koksne iet bojā
Gandrīz viss “Kauķu” saimniekiem piederošais mežs atrodas aizsargzonā. Monika aicina sarunas dalībniekus apmeklēt īpašumu, lai atklātu veselu virkni citu sarežģījumu. Situāciju komentē mežzine Irēna Riža: “Visiem īpašniekiem ir līdzīgas problēmas, bet “Kauķu” saimnieku platībā ir ļoti daudz pieaugušu koku, tos jau sen bija laiks nozāģēt. Tagad atliek vien noskatīties, kā milzu egles ar saknēm izgāž vēja brāzmas. Nu nevajag Bārbelē ierīkot otru Moricsalu – dabas rezervātu! Ja cilvēki gadiem ir maksājuši nekustamā īpašuma nodokli, viņiem gribas arī kaut ko saņemt. Situācija sēravota aizsargzonā dzīvojošajiem ir ļoti nelabvēlīga un salīdzinājumā ar citiem mežu īpašniekiem diskriminējoša.
Visas nopietnas mežizstrādes firmas orientējas uz kailcirtēm, jo ir sagādāta piemērota tehnika. Veikt izlases cirtes ir daudz sarežģītāk, un īpašniekiem tas izmaksā krietni dārgāk. Taču citas izejas Monikai Vānei nav.”
Ar stārķi nebūs paēdis
Lilija Sudraba norāda, ka aizsargzonas robežas gan ir noteiktas teorētiski, taču dabā nav atzīmētas. Mežzini mulsina arī fakts, ka “Kauķu” Zemesgrāmatā vispār nav minēti nekādi ierobežojumi. Monika Vāne atceras, ka “Kauķu” saimniekus neviens netika brīdinājis par īpaša statusa noteikšanu piederošai teritorijai: “Pēkšņi tika atsūtīti Ministru kabineta noteikumi, un tas arī bija viss. Šie ierobežojumi nāk par labu kādam citam, šajā gadījumā valstij, kas neliekas ne zinis par mūsu grūtībām.”
Uz jautājumu, vai situācija ir bezcerīga, Aivars Legzdiņš atbild noraidoši. Viņš uzskata, ka praksē pieļautās kļūdas iespējams labot, bet ir vajadzīga ļoti nopietna argumentācija, lai aizsargzonas pašreizējās robežas varētu pārskatīt un veikt grozījumus reglamentējošos MK noteikumos. “Viss, kas teorētiski ir izskaitļots un “uzlikts uz papīra”, dabā vienalga izskatīsies citādi. Tā ir neapstrīdama patiesība. Tagad visu ieinteresēto personu un dienestu uzdevums ir izvērtēt situāciju un nākt klajā ar loģiskiem priekšlikumiem. Ar liegumu radītiem šķēršļiem mums, vides inspektoriem, nākas saskarties arvien biežāk. Tā, piemēram, kāda cita bārbelieša īpašumā sāka ligzdot melnais stārķis, tāpēc bija nepieciešams noteikt aizsargzonu un striktus saimnieciskās darbības ierobežojumus. Īpašnieks ir sašutis, jo ar stārķi vien viņš nebūs paēdis,” tā A. Legzdiņš.
