Pēc ilgāka laika apmeklēju pasākumu Bauskas pilskalna estrādē – rajona skolēnu dziesmu un deju svētkus.
Pēc ilgāka laika apmeklēju pasākumu Bauskas pilskalna estrādē – rajona skolēnu dziesmu un deju svētkus. Pati daudzus gadus iesaistījos pašdarbībā, esmu apmeklējusi daudzus un dažādus līdzīgus koncertus, tāpēc izteikšu savu vērtējumu. Lielisks bija pats galvenais – koncerta saturs. Prieks, ka, neskatoties ne uz ko, rajonā tik daudz skolēnu iesaistās amatierkopās un nodrošina nākotni mūsu Eiropas līmenī atzītai kultūras vērtībai – Dziesmu svētkiem. Turklāt augstā mākslinieciskā līmenī.
Šādu koncertu rīkošana noteikti ir atbalstāma motivācijas un kvalitātes uzturēšanai. Ne tikai lielo svētku gadā. Domāju, šāds lielkoncerts varētu būt ik gadu.
Tagad par koncerta organizatorisko pusi. Tā arī neizdevās konstatēt, kur bija pieejamas koncerta programmiņas. Redzēju tās tikai dažiem skatītājiem rokās. Varēja tās piedāvāt ne tikai pie ieejas, kur es nepamanījusi paskrēju garām, bet arī pie pašas estrādes. Vai arī bija pārāk maz eksemplāru? Pārsteidza, ka programmiņās netika norādīts autors nevienam izpildāmam darbam – ne dziesmai, ne dejai. Ne komponists un vārdu autors, ne horeogrāfs. Kā tad ar autortiesībām? Nemaz nerunājot par to, ka šī informācija gluži vienkārši varētu kādu interesēt. Nekas no tā netika paziņots, arī piesakot kārtējo uzstāšanos.
Šķiet, pirmo reizi piedzīvoju, ka netiek pat nosaukti diriģenti, kas diriģē konkrēto dziesmu. Kāpēc? Vai laika taupīšanas dēļ? Tas patiešām izdevās. Koncerts noritēja ļoti operatīvi tāda mēroga pasākumam. Neaizņēma pat iepriekš avīzē pieteiktās divarpus stundas. Taču radās cita – formālisma – pieskaņa. Kaut tik ātrāk to visu “nogrūst”. Nebija pat tādos gadījumos tradicionālās pateicības visiem vadītājiem noslēgumā.
Varbūt šis akcentu trūkums arī izraisīja, manuprāt, nepieredzēto skatītāju kūtrumu? Neatceros, ka šādos koncertos publika būtu tik pasīvi aplaudējusi. Turklāt cilvēku bija sanācis ļoti daudz. Lai nu kam, bet bērniem parasti ir ticis aplaudēts daudz aktīvāk. Šādus koncertus apmeklē dalībnieku vecāki un radi, kas ir visieinteresētākā publika. Šoreiz uz skatuves notiekošais bija tikai fons citām darbībām. Priekšnesumi sekoja cits citam bez informācijas par to autoriem un izpildītājiem. Daži pasākuma apmeklētāji pat sēdēja ar muguru pret skatuvi un sarunājās ar paziņām. Kaut kas neredzēts!
Visbeidzot – negaidīta atklāsme. Kori sākuši dziedāt ar muzikālo pavadījumu. Līdz šim, ja nemaldos, kā mūsu tautas kultūras viena no svarīgākajām īpatnībām tika uzsvērta lielu masu (koru, īpaši Dziesmu svētkos) dziedāšana a cappella – bez muzikālā pavadījuma. Kas ir mainījies? Vai esmu kaut ko palaidusi garām? Vēl varētu saprast, ja ar pavadījumu tiktu dziedātas estrādes dziesmas, kas iekļautas jauniešu koru repertuārā. Taču arī “vecās” kora dziesmas skanēja ar pavadījumu fonā, kas turklāt brīžiem noslāpēja pašu dziedājumu. Vai tas ir ieviests tikai jauniešu koriem kā nodeva Dziesmu svētku mūsdieniskošanai? Vai arī pieaugušie turpmāk Dziesmu svētkos dziedās fonogrammas pavadījumā? Gribētos uzzināt atbildes uz šiem jautājumiem.
Priecēja, ka acīmredzot visi kolektīvi pirms lielajiem svētkiem tikuši pie jauniem tērpiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai justos labi. Jau ne pirmo reizi pārsteidz skatuves noformējuma nabadzība.
Atvainojos, ja manas pārdomas kādam šķiet pārāk piekasīgas.
MARINA Saulainē
