Latvijā vairums ģimeņu cietušas no komunistiskā genocīda. Manu tēvu, zemnieku Jāni Fridrihsonu (starp citu, strādīgāku cilvēku par viņu neesmu saticis), 1945. gadā apcietināja un 1947. gadā izsūtījumā noslepkavoja.
Latvijā vairums ģimeņu cietušas no komunistiskā genocīda. Manu tēvu, zemnieku Jāni Fridrihsonu (starp citu, strādīgāku cilvēku par viņu neesmu saticis), 1945. gadā apcietināja un 1947. gadā izsūtījumā noslepkavoja. Māte aiz bēdām drīz nomira, vecāsmātes aprūpē palika seši bērni. Tēvabrāļa Alberta ģimeni 1949. gadā izsūtīja. Tad gribēja izsūtīt arī viņa māsas Mildas Priedes ģimeni, taču viņiem izdevās izbēgt un pēc tam ilgus gadus nācās slēpties. Arī mana tēvabrāļa Alfreda Buša-Bangas ģimeni jau 1941. gadā bija iecerēts izsūtīt, taču arī viņiem izdevās izvairīties un vēlāk emigrēt uz Kanādu.
Tieši 1941. gada 13. un 14. jūnija izsūtīšanām bija sevišķi smagas un tālejošas sekas, jo tad arī Latviju ierāva Otrajā pasaules karā. Tieši pārdzīvotais staļiniskais terors izšķiroši noteica ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju turpmākās likteņgaitas.
Bieži prātā nāk kāds stāsts. Tas bija 1943. gada jūlijā Paplakā, leģionāru mācību nometnē. Nodarbību pārtraukumos piektās mācību rotas komandieris virsleitnants Pauls Krasts dažkārt turpat birzītē pārrunāja dažādas aktuālas problēmas. Reiz mobilizētie leģionāri uzdevuši virsleitnantam pārmetošus jautājumus par to, kāpēc 1941. gadā arī Latvijā slepkavoti ebreji, kāpēc tur piedalījušās arī dažas latviešu policijas vienības. Daļēji atbildot uz šiem jautājumiem, virsleitnants Pauls Krasts atstāstīja šādu gadījumu:
“Kādā zemnieku sētā dzīvojusi ļoti darbīga zemnieku ģimene, kuras jaunākais dēls mācījies Rīgā. Viņam bijis tik labestīgs raksturs, ka nav varējis pat mušu nosist. Kad viņa slimā māte lūgusi, lai jaunākais dēls nosit lapseni, kas sīc pie loga, viņš lapsenei uzlicis tukšu glāzi, zem tās pabāzis papīra lapu un lapseni iznesis laukā.
Kad pienācis 1941. gada 14. jūnijs, jaunākais dēls gulējis Rīgas slimnīcā. Atgiežoties mājās, atklājies, ka visi – tēvs, slimā māte, brāļi, māsas, kaimiņos dzīvojusī līgava – izsūtīti. No kaimiņiem uzzinājis, ka apcietinātāji bijuši krievu zaldāti, kurus pavadījis kāds pazīstams vietējais padomju darbinieks. Izmisumā jaunākais dēls aizgājis pie šī padomju darbinieka un, neko nejautājot, viņu ar koku nositis. Pēc vāciešu ienākšanas jaunākais dēls brīvprātīgi iestājies vietējā policijas vienībā, kā toreiz teica “šucmaņos”, un diennakti aktīvi darbojies, lai attīrītu mežus no tur sabēgušiem padomju darbiniekiem un sarkanarmiešiem. Taču 1941. gada augustā vācieši likuši policijas vienībām sākt apcietināt ebrejus, arī sievietes un bērnus. Jaunākajam dēlam iestāstīts, ka čekā galvenās personas, pašu Šustinu ieskaitot, ir ebreji, ka tur “nagu maucēji” arī esot ebreji, ka 1940. gada jūnijā padomju tankus Rīgā jūsmīgi sagaidījuši tieši ebreji… Jaunākais dēls to visu nav spējis izturēt un nošāvies.”
Virsleitnants Pauls Krasts toreiz atklāti pateica – ja nebūtu bijušas 1941. gada 13. un 14. jūnija izsūtīšanas, latviešu jaunekļu iesaistīšanās pretboļševiku policijas vienībās būtu daudz mazāka un arī tāds latviešu leģions varbūt nebūtu izveidojies…
Nav aprakstāmas ciešanas, ko pārdzīvoja paši izsūtītie. Gandrīz visi 1941. gadā deportētie vīrieši ir iznīcināti mokošā bada nāvē vai citādi.
