Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai darbs sen nav goda, slavas un varonības lieta, bet tikai elementāras iztikas gūšanas iespēja. Tam, kurš strādā, ir, ko ēst. Senā patiesība nav zaudējusi jēgu.
Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai darbs sen nav goda, slavas un varonības lieta, bet tikai elementāras iztikas gūšanas iespēja. Tam, kurš strādā, ir, ko ēst. Senā patiesība nav zaudējusi jēgu.
Centrālā statistikas pārvalde tikko publiskojusi datus, ka Latvijā ir zemākās algas un pensijas Baltijā. Tas nav kļuvis par iemeslu, lai deputāti, ministri un citi dzīves piramīdas augšējo stāvu apdzīvotāji nonāktu līdz konkrētai rīcībai.
Lai palīdzētu tiem, kam nav darba un bezdarbnieka statusa, sadarbībā ar vairākām rajona pašvaldībām Bauskas Domes ģimenes un sociālā atbalsta centra “Ābele” speciālistes realizē Sabiedrības integrācijas centra atbalstītu projektu. Tas gan nesola cilvēkus iekārtot darbā, būs jāmeklē pašiem. Taču tiek cerēts palīdzēt rast pamatojumu, izpratni un vajadzību strādāt, turklāt darīt to legāli, maksājot nodokļus.
Taču uzdevums nebūs viegls, atzīst centra sociālā darbiniece Iveta Kubliņa. Painteresējoties pašvaldībās, cik tur ir reģistrēto bezdarbnieku, nosauktais skaitlis nav liels, bet algots darbs laukos ir tikai pastā, pašvaldībā, skolā un veikalā. Ko dara pārējie? “Kaut kā jau iztiek,” saka par cilvēkiem kam “uz papīra” nav darba un ienākumu. Pārsteidzoši, ka valsts mērogā, statistikas aplēses vērtējot, nav radies izbrīns, ka desmitiem tūkstošu šādu cilvēku vispār vēl ir dzīvi.
Sapratuši, ka brīnumi nenotiek un bezdarbnieka statuss nav goda zīme, šo ļaužu aktīvākā daļa neguļ zem ābeles ziedošiem zariem. Strādā pie lielajiem zemniekiem par “papīros” nefiksētu samaksu no rokas rokā. Gaida piena naudu, ģimenes pabalstu, vecmāmiņas pensijas dienu un laiž bērnus skolā. Raujas savā naturālajā saimniecībā, labprātīgi iejūdzoties nakts tirgus klaušās. Daudzi brauc uz pilsētām, vīri strādā būvēs, sievas un meitas auklē turīgāku cilvēku bērnus vai brauc peļņā ārpus Latvijas.
Uz darbu viņi dodas agri un mājās atgriežas vēlu, par savu privāto dzīvi intervijas nesniedz un padomus, kā iztikt, citiem nedala. Katra diena viņiem ir izdzīvošanas piedzīvojums, kurā ir pietiekami daudz nedrošības un nekādu sociālo garantiju. Viņi nesapņo par aktieru, mediķu vai deputātu algām, necer uz atvaļinājumu, “slimības lapu”, neplāno, kas būs pēc gada vai kādā pensiju līmenī iestāties. Dzīvo šodienai, no valsts neko nelūdz un vairs arī negaida.
