Laikam jau līdakas ir vienas no tām mūsu saldūdens zivīm, par kurām ir ļoti daudz rakstīts un lasīts, tomēr katru reizi atklājas kaut kas jauns, varbūt piemirsts.
Laikam jau līdakas ir vienas no tām mūsu saldūdens zivīm, par kurām ir ļoti daudz rakstīts un lasīts, tomēr katru reizi atklājas kaut kas jauns, varbūt piemirsts.
Līdakas dzīvo ilgi
Par līdaku izveicīgumu un plēsīgumu liecina gandrīz cilindriskais ķermenis, lielā, garā un plakanā galva ar plato rīkli, kurā ir tūkstošiem zobu, tālu novirzītā astes spura. Zvīņas tām ir mazas, mugura tumša, sāni pelēki vai pelēcīgi zaļi, nepāra spuras ir brūnas, pāra spuras – oranžas. Jo vecāka zaļsvārce, jo tumšāks tās ķermenis. Pirmajā dzīves gadā līdaciņas ir tumši zaļas, vēlāk tās kļūst pelēkas un uz ķermeņa parādās gaišāki plankumi, kuri ar laiku paliek dzelteni.
Tās dzīvo ilgi un var sasniegt vairākus desmitus kilogramu. Ārzemju makšķernieku vidū valda uzskats: līdakai ir tik gadu, cik tā sver (mārciņās). Zaļsvārces mūža garums ir atkarīgs no barības bāzes ūdenskrātuvē. Tēviņi ir smagāki par tāda paša izmēra un vecuma mātītēm.
Šīs zivis ir ļoti auglīgas, tomēr daba parūpējusies par to, lai šīs plēsoņas pārlieku nesavairotos un no ūdeņiem neiztīrītu citas zivis. Līdakas ikrus labprāt nobauda arī citas zivis. Turklāt tās nārsto tikai seklās vietās, bieži arī pārplūdušās pļavās, tāpēc, ūdenim atkāpjoties, daudzi ikriņi un kāpuriņi līdz lielajam ūdenim netiek.
Ēdelīgākas par citām
Stāsti par līdaku rijīgumu un skopumu ir nedaudz pārspīlēti. Tās tiešām turpina ēst, kamēr kuņģis ir pilns, bet pēc tam mierīgi atpūšas savā paslēptuvē un sagremo aprīto. Tas var ilgt pat vairākas dienas. Rijīguma periodu aprēķināt nevar, to iespaido vairāki faktori: laika apstākļi, ūdens līmenis un temperatūra. Pieredzējuši makšķernieki ievērojuši, ka pavasarī (maijā) līdakas kāri ķeras visu dienu. Vasarā labākos panākumus iespējams gūt agri no rītiem un vēlu vakaros, savukārt ziemā lomi gaidāmi dienas vidū.
Citas zivis nevar copēt tik dažādi kā līdakas. Makšķerējot pasīvi, cilvēka klātbūtne nav nepieciešama, līdaka piesakās pati, tā ir tikai jāizvelk. Pie tādiem makšķerēšanas veidiem pieder peldošo ūdu likšana. Par aktīvo sauc sporta makšķerēšanu vai spiningošanu.
Latvijā līdaku spiningošana no krasta ir atļauta ar 1. maiju. Tad zaļsvārces ir jau iznārstojušas, ūdens līmenis normalizējies un tas “iekāpj” savos krastos, parādās jaunie ūdensaugu asni. Šajā laikā pie iespaidīga plēsīgo zivju loma iespējams tikt seklās vietās, kur ir neliela straume. Vēlāk, vasaras vidū, šīs vietas aizaug. Esmu ticis pie skaistām zaļsvārcēm arī tur, kur straumes vispār nav.
Dīķos un nelielos ezeros līdakas kļūst rijīgākas ievērojami vēlāk, taču tad arī šādās vietās iespējams tikt pie skaistām zaļsvārcēm. Spiningošana no krasta man šķiet aizraujoša, jo ir vajadzīgs daudz zināšanu un meistarības iemest mānekli vajadzīgajā vietā. Arī līdaku pretošanās tad ir daudz lielāka. Laika gaitā šīs vietas aizaug un spiningošana kļūst arvien sarežģītāka. Iemetienam un mānekļa spēlei paliek arvien mazāk “tīra” ūdens. Labs spiningotājs nekad šādas vietas neapiet. Jau teicu, ka vasarā līdakas pārsvarā piesakās no rītiem un vakaros. Tomēr apmākušās dienās tās ķeras arī dienas vidū. Labākās vietas ir tur, kur ir nelīdzena gultne un mainās straume. Slēgtās ūdenskrātuvēs svarīgi ir zināt gultnes reljefu, taču arī tur labākie panākumi iespējami pie zemūdens bedres, jo tur līdakas gaida savu medījumu.
Cope ir pauzes brīdī
Ar līdakām paredzētu mānekli ir jāspēlē. Ieteicams to vadīt pēc iespējas tuvāk gultnei. Auklas ietīšanas ātrums nedrīkst būt liels, mānekļa spēlei nevajadzētu būt vienmuļai. Lūk, daži veiksmīgākie spēles paņēmieni! Pēc iemetiena ļauj vizulim pieskarties gultnei, tad, veicot ātru auklas ietīšanu, paceļ to no gultnes, seko pauze un atkal jāļauj māneklim atpūsties uz gultnes utt. Visbiežāk cope ir tieši pauzes brīdī. Šajā laikā nedrīkst atslābināt auklu, jo var nesajust līdakas pieteicienu, sevišķi tad, ja tiek makšķerēts ar āķu sistēmu, uz kuras ir uzsprausta aizmigusi zivtiņa. Protams, ne jau vienmēr iespējams izmantot iepriekš minēto paņēmienu. Uz gultnes atrodas dažādi ķērāji, un vizulis vai āķu sistēma visu laiku aizķersies. Šādā gadījumā vislietderīgāk ir izmantot skaitīšanas metodi. Pieņemsim, ka, iemetot mānekli līdz gultnei, skaitāt līdz 20, tātad turpmāk auklas ietīšana ir jāsāk tad, kad esat saskaitījis 17 vai 18, tas nozīmē, ka māneklis tad peldēs nedaudz augstāk un ķērāju būs mazāk. Dziļumam ķeršanas vietā ir jābūt daudzmaz vienādam. Noteikti uz gultnes ir siekstas, akmeņi vai ūdensaugi, kur zivis ierīko slēptuvi. Piecirst vajag asi. Atkārtoti piecirtieni, manuprāt, ir lieki.
Ja ir pieļauta kļūda piecērtot, tad varat uzskatīt, ka šo divcīņu esat zaudējis, arī zivij ir jādod iespēja uzvarēt. Jebkurš veids, kā zivs cīnās par izdzīvošanu, ir apbrīnas vērts, un nav jānokar deguns, pēc mirkļa pieteiksies nākamais pretinieks.
Piemērotākie āķi un vizuļi
Līdakas var dažādi atbrīvoties no āķa. Pati populārākā ir tā saucamā svecīte. Zvīņaine izlec no ūdens ar plati atplestu rīkli un žaunu vākiem, enerģiski krata ar galvu. Šādos gadījumos vizulis aizlido tālu prom. Esmu ievērojis, ka līdakas svecīti taisa tikai tad, kad āķi ir ieķērušies žaunās. Sevišķi bīstamas svecītes ir pie laivas vai tad, kad līdaka ir pievilkta makšķerniekam pie kājām un tas jau grasās to saķert. Kā vienu no svecītes pazīmēm var minēt ātru peldējumu sānis un pēkšņu šaušanos virs ūdens. Ja ir atstāta liela auklas rezerve, tad no svecītes var izvairīties, spininga spici pabāžot zem ūdens. Ja auklas rezerves ir mazas, tad izvairīties gandrīz nav iespējams.
Līdaku no ūdens vispareizāk būtu izcelt ar gafa vai uzķeramā tīkliņa palīdzību. nekādā gadījumā necentieties to sagrābt ar roku, zvīņaines zobi var sāpīgi traumēt roku, un ārstēšanās ir ilgstoša.
Veikalos ir iespējams iegādāties visdažādākos mānekļus, tie gan atbilst jebkura makšķernieka, nevis zivs gaumei. Daži modeļi līdakas pat atbaida. Ir uzskats, ka pie līdaku loma var tikt ar jebkuru vizuli. Spiningotāja uzdevums ir saprast vizuļa spēli. Pieredzējuši spiningotāji lieliski zina savu vizuļu iespējas, tomēr līdzi uz copi tiek ņemti dažādi mānekļi. Ieteikt labu vizuli ir ļoti grūti, pat neiespējami. Panākumi būs eksperimentējot.
Vēl gribētu teikt dažus vārdus par trīsžuburu āķiem. Ļoti bieži līdakas piesaista uz āķiem uztītas dzijas vai spalvu kušķis, daži pat uz āķa uzsprauž tvistera astīti, panākumi palielinās.
***
UZZIŅAI
– Lielākās Eiropas līdakas:
Austrijā – 28,35 kg,
Somijā – 26,5 kg,
Polijā – 24,10 kg,
Vācijā – 21,23 kg,
Latvijā – 19,56 kg.
– Latvijas līdaku rekordiste ir noķerta 1989. gadā Ungura ezerā.
– Arī desmit kilogramu smagas līdakas ir izcila trofeja, kas pat pieredzējušiem makšķerniekiem parasti gadās tikai reizi mūžā.
