Par Vecumnieku mūzikas skolas meiteņu kora «Via Stella» radošo potenciālu Bauskas rajonā neviens nešaubās, bet diez vai kāds iedomājās, ka jaunietes var tik izcili un pārliecinoši debitēt 9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos..
Par Vecumnieku mūzikas skolas meiteņu kora “Via Stella” radošo potenciālu Bauskas rajonā neviens nešaubās, bet diez vai kāds iedomājās, ka jaunietes var tik izcili un pārliecinoši debitēt 9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, iekļūstot 13 labāko koru pulkā un saņemot Zelta pakāpes diplomu. Kora panākumi neapšaubāmi nav iedomājami bez kolektīva vadītāja – diriģenta – milzīgā darba un mērķtiecības. Kori “Via Stella”, kas tulkojumā nozīmē – ceļš uz zvaigznēm, izveidoja un loloja tā diriģente Liene Batņa. Liene saka: “Koris ir mana sirdslieta, un esmu šīs lietas fane. Cita aprēķina šajā jomā nevar būt. Naudas dēļ to nedaru.” Lienei Vecumnieki ir dzimtais pagasts, un viņai ir patiess prieks par to, ka pirms gandrīz desmit gadiem vietējās mūzikas skolas direktore viņai uzticējās, saskatot Lienē talantu, un aicināja strādāt jaunizveidotajā mācību iestādē. Jaunā diriģente metās darbā, piedurknes atrotījusi, sevi netaupot. Darbs… Darbs… Darbs…
Ar milzīgu entuziasmu strādājot, rezultāti ilgi nelika gaidīt. Mājup no dažādiem starptautiskiem konkursiem tika vestas uzslavas, goda raksti un apbalvojumi, taču Latvijā sevi vēl nebija pienācīgi parādījuši. Viens no Lienes mērķiem bijis bērnus noteikti aizvest uz Dziesmu svētkiem. Neliels apjukuma brīdis iestājies, kad nejauši pērnā gada nogalē pieteikusies Batņu ģimenes atvasīte – Gustavs. Vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk. Medicīniski sievietei stāvoklī sešus mēnešus, kā arī pēc dzemdībām diriģēšana ir aizliegta. Tādēļ, lai tik atbildīgā brīdī – gatavošanās posmā Dziesmu svētkiem – kori nenodotu svešās rokās, nolemts, ka vadību uz laiku pārņems Lienes vīrs Česlavs. Viņaprāt, divas galvas gudrākas, un tagad vezumu velk kopīgi, kā arī nemitīgi viens otru papildina. Česlavs Vecumnieku pagastā ir ienācējs, runājot tautas valodā, ieprecējies. Viņš nāk no Ludzas, dzīvo ar īsta latgalieša pārliecību un nemaz nekautrējas no tā. Ar Lieni kopā mācījušies Mūzikas akadēmijā vienā kursā un tur arī iepazinušies. Sākumā dzīvojuši galvaspilsētā, tomēr dārdzības dēļ nolēmuši pārcelties uz dzīvi laukos.
Kādi bija svētki?
Česlavs: – Tas bija spēcīgs emocionāls vilnis, un viens no lielākajiem ieguvumiem ir pozitīvais lādiņš. 1989. gadā es piedalījos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, taču šogad tajos debitēju kā diriģents. Uzskatu, ka šie ir bijuši paši labākie svētki. To pierādīja arī milzīgā auditorijas interese – beidzoties koncertam, klausītāji negāja projām, bet gaidīja no kopkora vēl kādu dziesmu. Neapturams bija pašu bērnu dziedātprieks. Arī viņi no skatuves nekāpa nost un vēlējās dziedāt vēl un vēl. Varu salīdzināt ar lielajiem Dziesmu svētkiem, kad klausītāji, nesagaidījuši pēdējo dziesmu, jau devās projām. Domāju, ka tas ir fantastiski – ar nelieliem līdzekļiem izveidot tik skaistus svētkus. Balonu, karodziņu izmantošana bija ļoti labi pārdomāta un piešķīra notikušajam neaizmirstamus akcentus. Scenārijs bija skaists un veiksmīgi risināts.
Kā pietrūka līdz galvenajai balvai?
Liene: – Pieļauju, ka mēs bijām tādi statiski. Patiesībā mūs paglāba repertuārs, jo konkurence bija milzīga. Paula Dambja dziesma, kas jādzied astoņās balsīs, bija lielisks pārbaudījums meitenēm. To viņas veiksmīgi izturēja. Uzvarētāju koris “Spīgo” no Jelgavas izmantoja šova elementus. Viņas žūriju “paņēma” ar savu uzvedumu – dziedājums bija ritmisks, izteiksmīgs, kas pārgāja runāšanā, pēc tam pat čivināšanā.
Vai jaunieši labprāt nāk uz kori?
Liene: – Tā, ka negribētu, nav bijis. Mūzikas skolā es pati veicu atlasi. Ja jūtu, ka bērns ir spējīgs un ir arī dziedātprieks, es viņu aicinu dziedāt korī. Tā nav spiesta lieta, taču izveidojusies arī iekšējās kārtības tradīcija, kas nosaka: ja nāc, tad nāc, ja apmeklē nodarbības neregulāri, tad nenāc vispār. Uzskatu, ka vispārizglītojošās skolās ir grūtāk, un es apbrīnoju šo koru vadītājus. Viņi patiešām ir vispatiesākie entuziasti, un vairākums strādā ar milzīgu degsmi. Mūsdienu aktuālā problēma ir labu kadru trūkums. Domāju, ka drīz var rasties akūts mūzikas skolotāju deficīts. Darbs nav labi atalgots, turklāt mūzikas skolotājam bērni nemitīgi jāgatavo dažādiem sarīkojumiem, kas paņem milzum daudz laika un arī enerģijas.
Česlavs: – Skolas koris turas uz divām pamatlietām – uz vokālo pedagogu, kas ņemas ar jauniešiem, un skolas vadības attieksmi. Ir pietiekami svarīgi, vai vadība maz vēlas, lai skolā būtu amatiermāksla. Arvien vairāk ir jauniešu, kuri gribētu dziedāt, bet neprot, jo viņiem nekad nav bijis iespējas to darīt. Skolā nav bijis kora vai arī tas bijis ļoti slikts. Visas problēmas sākās, kad mūzika pirms desmit gadiem skolā kļuva par izvēles priekšmetu. Attīstītajās valstīs humanitārajiem priekšmetiem tiek pievērsta ļoti liela vērība, jo tie veido tēlu un jūtu pasauli. Taču pie mums tas viss tiek atgrūsts malā. Tagad ir svarīgi eksaktie priekšmeti vai labākajā gadījumā – valodas. Šīs zinātnes nevar pastāvēt cita bez citas.
Jauniešiem labāk patīk “aparātus drillēt”. Korī ir smagi jāstrādā. Kā, jūsuprāt, noturēt bērnus korī?
Liene: – Jauniešiem tomēr ļoti patīk mūzika. Vienalga, kāda tā būtu, bet tie, kas dzied korī, jau prot novērtēt labu mūziku. Dziedātājiem ir ārkārtīgi augstas prasības. Arī pret skolotājiem. Mums ir jāpārspēj tas, kas tur ārā skan. Bērni ir pateicīga auditorija.
Česlavs: – Ar bērniem ir kādreiz arī joki jāpadzen. Protams, Talantu fabrika var būt vilinošāka, bet diriģentam ar savu darbu jāpierāda, ka ikviena balss ir vērtīga un nepieciešama.
Liene: – Uzskatu, ka bērnus ieinteresēt dziedāt ir iespējams, pirmkārt, ar repertuāru. Sākumā jāizvēlas koristiem pievilcīgākais, bet pēc tam viņi tālāk jāizglīto par daudzajām dziedāšanas iespējām. Otrkārt, ļoti nozīmīgs ir sākumposms – jo mazāks bērns, jo vieglāk ar viņu strādāt un mācīt mūziku.
Es nenožēloju nevienu brītiņu un esmu patiesi gandarīta par savu darbu. Viegli ar kori nav bijis nekad. Visa pamatā ir gan pedagoga, gan arī bērnu smags darbs. Uzskatu, ka bez dziedātāju neatlaidības un cītīgas strādāšanas tik labi rezultāti jau pirmajos svētkos nebūtu panākti.
Kādi ir nākotnes plāni?
Česlavs: – Ar latgalieša spītu paziņoju: tas ir svarīgs fakts, ka 80 koru vidū, kuri lielākoties ir pilsētu kori, tādam mazam pagasta kolektīvam jau pirmajos Dziesmu svētkos ir tik lieli panākumi. Tagad mērķis ir pierādīt sevi Latvijā, iekarot atpazīstamību un to nostiprināt. Mēģināsim piedalīties arī starptautiskos konkursos. Taču svarīgi, lai mūs novērtē un pazīst Latvijā. Kā pieredze rāda, ārzemēs visi mūsu kori tiek atzinīgi novērtēti, jo tur nav tādu izkoptu dziedāšanas tradīciju. Protams, gatavosimies nākamajiem Dziesmu svētkiem, lai cīnītos un iegūtu arī lielo balvu.
Kādu mūziku jūs klausāties ikdienā?
Česlavs: – Vislabprātāk mēs atrodamies klusumā, jo diena ir pavadīta, klausoties mūzikas skaņās. Pārnākot mājās, lielākā vēlēšanās baudīt mieru un izvairīties no jelkādām skaņām. Braucot automašīnā, izvēlamies klausīties Latvijas Radio 1. programmu, jo tur vairāk runā un mazāk skan mūzika.
