Esmu atskārtusi, ka man aizvien vairāk tīk iepirkties Bauskas tirgos.
Esmu atskārtusi, ka man aizvien vairāk tīk iepirkties Bauskas tirgos. Te atklājas saimnieka un preces saistība, te parādās raksturi un tēli. Bauzes tirgū pārdevēja, uzvilkusi rokā cimdiņu, saudzīgi lasa maisiņā smaržīgas zemenes. Sievas, kuru sejas brūnas iekrāsojusi saule, nevis solārijs, rosās ap puķu stādiem. Skatos, kā uz svariem liek gurķus saimniece ar sastrādātām rokām, kam manikīrs pat nepiestāvētu. Mūspuses dārzeņaudzētāji jau piesaistījuši savus klientus. Zinu, ka daudzi, piemēram, meklē Vecsaules zemnieku saimniecības “Brieži” gurķīšus un kāpostus, kurus var grauzt tāpat vien, jo tiem ir kraukšķīgums un saldums. Produkciju uz tirgu ved no Codes, Īslīces, Brunavas, Vecsaules, Mežotnes un vēl citiem pagastiem.
Vecajā tirgū pastāvīgo tirgotāju vidū pamanu kādu neredzētu, augumā trauslu sievieti. Viņa uz tirdziņu atnesusi zemenes, un laipnā kaimiņiene neliedz izmantot svarus, lai nejaušā pārdevēja iztirgotu preci. Lūkojos uz meža zemenītēm un pirmajām gailenēm. Domāju, cik pūļu vajadzīgs, lai tās savāktu. Visas šīs situācijas atklāj vienu – lauku ļaudis cenšas gūt ienākumus pašu spēkiem. Gādājot pirkumus, jūtu pret viņiem cieņu un gribu pateikt kādu labu vārdu. Uzmundrinājumam. Ir taču skaidrs, cik grūti izaudzēt labu produkciju, cik smagi līkņāt mežā un gaiņāties no odiem. Un tirgošana arī ir nogurdinoša. Kāda vecāka kundze meitenēm rīta stundā bilst, ka būs vien tā karstā saule jāiztur. Tā lēnītēm krājas santīms pie santīma, kamēr sanāk lati. Dažam tikai dienišķajai iztikai.
Mani priecē, ka bauskas tirgus nav pārņēmusi Rīgas Centrāltirgus iezīme, proti, ievestu preču pārpilnība, kas nomāc vietējo ražotāju piedāvājumu. Un tā jau ir sistēma – kaimiņzemēs audzēto bez kautrēšanās uzdod par vietējo produkciju. Ir zemenes, ir gurķus un tomātus, ir kāpostus. Tiec nu, pircēj, gudrs! Vairāki zemnieki sacījuši, ka viņi jūtas pazemoti, un netuvojas galvaspilsētas lielākajam tirgum. Tad jau labāk Matīsa tirgus, kur manāms Latvijas preču īpatsvars.
Esmu dzirdējusi, ka dažā stendā arī mūsu tirdziņos, kurus tā var saukt salīdzinājumā ar lielajiem galvaspilsētas brāļiem, pastāvot preces viltošana, jo tiekot izmantoti uzpircēju pakalpojumi. Saprotams, ka to pierādīt nav vienkārši. Taču vietējo audzētāju sortiments ir gana plašs, lai izvairītos no apšaubāmā.
Mūsdienu biznesā ir daudz komercnoslēpumu, tādēļ grūti tikt skaidrībā, kādas peļņas guvējs ir mazais vai lielais. Par Bauzes tirgu runājot, dažas lietas tomēr skumdina. Tirdzniecības galdu iekārtojums varētu būt piemērotāks tirgotāju un pircēju ērtībām. Labāk, ja letēm pa vidu izveidotu eju, tā būtu visiem ērtāk. Īpašas nedienas sākas lietainā laikā, kad spēcīgi gāž. Tad tirgotājiem zem kājām krājas peļķes, jo ir tikai viena virszemes notekūdeņu kanalizācijas aka. Spēcīga lietus laikā tās vāks pat jātur vaļā, lai ūdens straujāk noskrietu.
Vēl viena bēda – nojumēm nav ierīkotas lietus ūdeņu notekcaurules, slapjums tiek visam – pārdevējiem, pircējiem un precēm. Pastāvīgie tirgotāji visādi piemērojušies neikdienišķām situācijām. Saskaņota mijiedarbība starp pārdevēju un tirgus administrāciju jo tīkama būtu arī pircējiem.
