«Kad jaukajās vasaras dienās izbraucat zaļumos vai sēžat kaut kur zālītē, lai gūtu atpūtu un baudītu dabas krāšņumu, bieži vien jūs iztraucē kāda balss: «Vai negribat, lai pazīlē? Izlikšu kārtis.».
“Kad jaukajās vasaras dienās izbraucat zaļumos vai sēžat kaut kur zālītē, lai gūtu atpūtu un baudītu dabas krāšņumu, bieži vien jūs iztraucē kāda balss: “Vai negribat, lai pazīlē? Izlikšu kārtis.” Daudzos šis piedāvājums izsauc īgnumu un dusmas, bet ir arī tādi, kas par dažiem santīmiem ļaujas, lai tiem pazīlē,” tā 20. gadsimta 30. gados savā rakstā par savdabīgu Latvijas iedzīvotāju daļu – čigāniem – stāstīja Pilsoņu Jēkabs.
Nedaudz šīs tautas pārstāvju, ko tolaik vietējā prese dēvēja par “krūmu brāļiem”, dzīvoja arī Bauskas pusē.
Klaiņodami dzied, dejo un muzicē
Latvijā čigāni dzīvo apmēram 500 gadu. Taču viņiem nav izdevies pārvarēt sienu, kas tos atdala no sabiedrības. Viņi, tāpat kā visi, grib normālu dzīvi, bet dažādi aizspriedumi šo iespēju atņem. Daļa čigānu arī pašlaik spiesta nodarboties ar to pašu, ko viņu senči darīja, cīnoties par eksistenci.
Eiropā čigāni ieradās viduslaikos un jau drīz sava dzīvesveida dēļ tika pakļauti dažādām vajāšanām un represijām. No daudzām valstīm viņus dzina prom. Pirmās ziņas par čigānu parādīšanos Kurzemē un Zemgalē fiksētas 15. – 16. gs., kad te pamazām ienāca čigāni no Vācijas un Polijas. Sava īpatnā dzīvesveida dēļ viņi netika pieņemti, taču atzina šo zemi par labu esam un cīnījās par eksistenci ar krāpšanos, zīlēšanu, pesteļošanu un zagšanu.
Kurzemes un Zemgales hercogistes dokumentos ir norādes, ka čigāni, klaiņodami pa mežiem, ir galvenie, kas pilsētu (jādomā, arī Bausku) tirgiem vasarās piegādā meža ogas un sēnes. Viņus bieži vien salīga par bendēm un dažādu sodu izpildītājiem, jo bija grūti aizpildīt šo amatu vakances. 18. – 19. gs. parādās ziņas par klejojošām čigānu grupām, kas, kur vien varot, par naudu dziedot, dejojot un muzicējot.
Skaitu var tikai nojaust
Trūkst ziņu par čigānu skaitu šajā laikā Bauskas pusē, jo viņi vienā vietā ilgi neuzkavējās. Taču puslīdz droši var apgalvot – čigānu klātbūtne tolaik Bauskas pusē bija jūtama. Pirms Pirmā pasaules kara viņi nometnes parasti ierīkoja muižnieku mežos, jo tie bija pielaidīgāki, citi zemes īpašnieki čigānus dzina prom. Kāds “krūmu brālis” reiz teicis: “Kad muižnieks runā ar mani, tad viņš ir lepns un bargs kā velns, bet, kad runā ar manu meitu, tad laipns, pielaidīgs un mīlīgs kā sātans.”
Neatkarīgās Latvijas laikā, pirms Otrā pasaules kara, čigāni nespēja ieņemt savu vietu valsts un sabiedriskajā dzīvē, jo pārsvarā turpināja savu senču tradīcijas. Saulē iedeguši, lielākos vai mazākos pulciņos klaiņodami pa Zemgales un citu Latvijas novadu laukiem un pilsētām, viņi pārtika no lopu un zirgu tirgošanas, ubagošanas, zīlēšanas, krāpšanas un zagšanas, kas bija viņu eksistences cīņa.
1925. gadā Latvijā dzīvoja 2870 čigānu. Viņu skaitu Bauskā var tikai minēt. Tautas skaitīšanas datos fiksētas visas galvenās Latvijā dzīvojošās tautības (latvieši, vācieši, ebreji, krievi, baltkrievi, poļi, leiši un igauņi), bet čigāni droši vien iekļauti ailītē “pārējie”. Ja tā ir, tad Bauskā šajā laikā bija uzskaitīti apmēram desmit čigānu, bet dažos apriņķa pagastos – vairāki desmiti. Piemēram, Rundāles pagasta ailītē pie “pārējie” minēts skaitlis “35”.
Līdzīga informācija rodama arī datos, kas atspoguļoti nākamajās divās tautas skaitīšanās 1930. un 1935. gadā. Proti, 1930. gadā Latvijā dzīvoja 3217 čigānu, Bauskā – apmēram 10 līdz 15 šīs tautības pārstāvju. Nedaudz precīzāki dati apkopoti 1935. gadā. Šajā laikā Latvijā bija 3839 čigāni, visvairāk Jelgavas, Daugavpils, Talsu, Ventspils, Rēzeknes, Valmieras, Tukuma apriņķī un Bauskas apriņķī (202 čigāni). Bauskā šajā laikā dzīvoja apmēram 20 – 30 čigānu.
Liela traģēdija visiem Bauskas apriņķī dzīvojošiem čigāniem bija nacistu okupācijas laikā – 1941. un 1942. gadā – pret viņiem realizētais genocīds. 1942. gada maijā Jaunsaules mežā noslepkavoti apmēram 150 – 200 čigānu. Pēckara perioda ziņās minēts, ka 20. gadsimta 70. gados Bauskas rajonā dzīvojuši apmēram 100 – 150, bet Bauskā – aptuveni 50 – 60 čigānu.
Noslēpumainie klejotāji un vietsēži
Čigānu dzīvesveids ir noslēpumains, taču pašlaik tas vairs nav tāds, kāds bija pagājušā gadsimta 30. gados vai vēl senāk. Mūsdienās pētīt čigānu vēsturi un viņu dzīvesveidu ir diezgan problemātiski, jo ir ļoti maz rakstveida liecību. Pārsvarā visa čigānu vēsture balstās mutvārdu (atmiņu) tradīcijā. Atsevišķi pētījumi par to veikti pagājušā gadsimta 30. un 90. gados.
Čigāni savas paražas un tikumus citiem neizpauž, bet tos ievēro un glabā kā nerakstītus likumus. Viņu grupas pirms 70, 80 gadiem dzīvoja noslēgti – kopīgi pārvietojās un kompakti mitinājās. Lai arī čigāni bija klejotāji, Bauskā dažas ģimenes kļuva par vietsēžiem un dzīvoja pilsētas pievārtē pie Mēmeles – Veco kapu rajonā aiz Plosta tilta. Nedaudz ģimeņu pagājušā gadsimta 30. gados iegādājās mājas Skaistkalnē, Bārbelē, Vecsaulē un citos Bauskas apriņķa pagastos, iekopa laukus un it kā attālinājās no čigānu tradicionālā dzīvesveida. Čigāniem ir izteikta savas tautas apziņa, un čigāns vietsēdis jebkuru klejotāju uzņēma kā brāli.
Regulāri, parasti gadatirgu un zirgu tirgu laikā, notika sanāksmes, kurās izskatīja daudzus svarīgus čigānu dzīves jautājumus un sprieda sodus. Parasti tie bija miesas sodi ar džindžalu (garā kātā iesieta ādas pātaga ar svinu galā – A. U.) un naudas sodi. Smagākos gadījumos lemts par pārkāpēja izraidīšanu no čigānu tabora, tas bijis augstākais sods.
Pirts baznīcas vietā
Katram “krūmu brālim” bija uzvārds un kristīts vārds, taču paši čigāni savējos pazina pēc iesaukām, kas pa dzimtas līniju šad tad tika mantotas no paaudzes uz paaudzi un nereti pārtapa par dzimtas uzvārdu. Iespējams, tā vienai no pazīstamākajām Bauskas čigānu dzimtām radies uzvārds Sunītis.
30. gadu rakstos uzsvērts, ka čigāni ir kristīti ļaudis, taču dievnamus apmeklē reti un tikai tad, ja cer tur iegūt ko labu. Patiesā baznīca čigāniem bijusi pirts, jo tā attīra miesu un dvēseli un tikai tīrs cilvēks var pielūgt Dievu, ko čigāni pirtī pēc attīrīšanās arī darīja.
Pirti kurināja tikai saulainā laikā. Zem klajas debess izveidoja akmens krāvumu un zem tā sakūra uguni. Ap krāvumu sanesa smaržīgas meijas, tās līdz zemei pārklāja un nostiprināja ar tīriem palagiem un segām, lai karstums neiet ārā. Šāda čigānu pirts būvēšana aprakstīta iepriekš minētajā Pilsoņu Jēkaba rakstā.
Arī kādā “Bauskas Vēstneša” 30. gadu numurā bija ziņa par, laikrakstaprāt, dīvaino čigānu pirts ainu Iecavā. Tā sakrīt ar Pilsoņu Jēkaba aprakstīto. Tātad Latvijas novadu čigānu dzīvesveids pirms Otrā pasaules kara maz atšķīrās.
Eža gaļas cienītāji
Vairāki pētnieki raksta, ka čigāni kā īpašu delikatesi uzturā lietojuši eža gaļu. Pilsoņu Jēkabs sniedza pat recepti. Saķertos ežu kamolus vispirms novieto ugunskura tuvumā, lai tie atritinās. Tad dzīvniekus nogalina, durot purnā. Pēc tam adataini ugunskurā apsvilina, nomazgā, uzšķērž, izņem iekšas, krusteniski pārgriež un liek katlā vārīties. Buljonu pēc eža gaļas izvārīšanas izlej, jo tas ir rūgts. Tāda pati ir arī gaļa, bet to turpina gatavot. Izvārīto gaļu žāvē ugunskura tuvumā tik ilgi, kamēr mitrums un rūgtā sula izgaro. Pēc tam gaļu atkal liek katlā un sviestā apcep. Sviestu parasti kādās lauku mājās samangoja. Šādu gaļu “krūmu brāļi” ēda ar miltu un ūdens plāceņiem, ko cepa uz oglēm.
Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados, arī agrāk, čigāni bija lielākie zirgu speciālisti. “Ja man nav zirga, es neesmu cilvēks,” tāda bija čigānu paruna. Zirgs bija dārgākā manta, tas bija gluži kā tuvinieks. Tāpēc no mirušā atvadīties bieži vien veda arī zirgu. Čigāni mācījās kopt zirgus jau bērnībā. Viņi prata visādas ārstēšanas gudrības un viltības. Par tām zināja arī laucinieki, un tirgos parasti izdevās apkrāpt tikai lētticīgos. Ja zirgs kliboja, tad tam atsita arī otru kāju, lai tas nevarētu klibot, un ar džindžalu iedīdīja bez žēlastības tā, ka no malas šķita – dzīvnieks ir pilnīgi vesels. Vecus zirgus par jauniem pataisīja, novīlējot zobus un zem astes iesmērējot terpentīnu. Trakajiem un nevaldāmajiem auzaiņiem lēja mutē degvīnu, līdz tie norima.
***
Uzziņai
– Katrai čigānu grupai, taboram, bija savs vecākais – vadonis, ko tie ievēlēja un kuram tie pakļāvās bez ierunām. Viņa vārdu labprāt neatklāja.
– Ikvienā čigānu grupā bija ciltsmāte – paražu un likumu sargātāja. Čigānu vecākais salaulāja, bet ciltsmāte deva svētību jaunajam pārim. Taču kādā čigānu parunā sacīts: “Džindžala salaulā, džindžala arī atlaulā, ja vajag.”
– Tabors bija dzīves skola, gudrības un likumus vecie nodeva jaunajiem no paaudzes uz paaudzi.
