Kāpēc nespējam pieņemt tos, kam citādāka ādas krāsa, seksuālā orientācija vai reliģiskie uzskati? Neiecietības trūkums mūsu sabiedrībā izpaužas arvien izteiktāk.
Kāpēc nespējam pieņemt tos, kam citādāka ādas krāsa, seksuālā orientācija vai reliģiskie uzskati? Neiecietības trūkums mūsu sabiedrībā izpaužas arvien izteiktāk. Biežāk nākas dzirdēt par rasistiskiem uzbrukumiem. Nevis par vienu gadījumu, bet nu jau tuvu desmitam. Mazliet pārsteidzošs šķiet Ārlietu ministrijas paustais izbrīns par ASV Valsts departamenta brīdinājumu savas valsts iedzīvotājiem – tūristiem –, ka Latvijā notiek rasistiski uzbrukumi. Ārlietu ministrs Artis Pabriks to nodēvēja par “pārspīlējumu”. Taču jau pēc neilga laika plašsaziņas līdzekļos parādās kārtējā informācija par rasistisku uzbrukumu. Mēģinām noslēpt patiesību, izliekamies?
Taču rasistiski uzbrukumi Latvijā patiešām notiek, diemžēl arvien biežāk. Kā var justies tūrists Latvijā, ja viņam jāpacieš pazemojumi tikai tāpēc, ka viņš piedzimis ar citādāku ādas krāsu? Pat neiejūtoties neviena ādā, varu teikt – tāds cilvēks jūtas draņķīgi. Manuprāt, nespēja pieņemt atšķirīgos ir sava veida aprobežotība.
Sabiedrība jāizglīto un jāinformē, jo nedrīkstam samierināties ar tolerances trūkumu. Īpaši to gribētos uzsvērt geju un lesbiešu pasākuma “Riga Pride 2005” sakarā. Jāapzinās, ka mūsu sabiedrībā ir arī cilvēki ar netradicionālu seksuālo orientāciju, proti, homoseksuālisti. Vai tāpēc viņi jānosoda? Par ko? Viņi nezog, nenogalina un nedara nevienam pāri. Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai… mīl savādāk. Cienīsim un vismaz mēģināsim saprast viņus.
Protams, tas ir diskutabls jautājums, taču mēs paši esam iestājušies Eiropas Savienībā (neviens mums nespieda to darīt) un mums ir jāpilda tas, ko esam solījušies, – ievērot cilvēktiesības. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. sadaļas 11. pants paredz pulcēšanās un biedrošanās brīvību: “Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības veidot savas arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.” Savukārt 14. pants paredz diskriminācijas aizliegumu: “Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai minoritātei, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.”
Saprotams, geju un lesbiešu pulcēšanās Rīgas centrā var nepatikt (arī pats neesmu sajūsmā), taču tas ir jāpieņem. Tiesa, vai pareizākais būtu soļot pa Rīgas ielām, atklāti izrādot seksuālo orientāciju? Heteroseksuāļi taču sevi nereklamē ar tamlīdzīgiem pasākumiem. Nezinu, bet skaidrs ir viens – tā ir realitāte.
Tūlīt pēc gājiena interneta portālā “Delfi” parādījās komentāri. Diemžēl liela daļa to bija ne īpaši solīdi, kas liecina par komentētāju zemo kultūru. Tādēļ ar patiku varēja lasīt abu “karojošo pušu” spriedumus, kuru autori centās argumentēti un solīdi izklāstīt savu viedokli. Par to – visu cieņu. Savukārt mums, pirms nosodīt (vienalga – pamatoti vai nepamatoti), vajadzētu padomāt, kā mēs izskatīsimies no malas. Pašlaik, manuprāt, nožēlojami izpaužas abas puses. Skumji.
