Sērija «Bauskas rajona muižas», ko izdod Rundāles pils muzejs, 30. jūnijā tika papildināta ar divām jaunām grāmatām «Šēnbergas (Skaistkalnes) muiža un «Jumpravmuiža».
Sērija “Bauskas rajona muižas”, ko izdod Rundāles pils muzejs, 30. jūnijā tika papildināta ar divām jaunām grāmatām “Šēnbergas (Skaistkalnes) muiža un “Jumpravmuiža”. To autors ir Dainis Bruģis. Grāmatas raksturo korekts vāka dizains un daudzveidīga fotomateriālu izvēle. Teksta pilns apjoms abās monogrāfijās ir publicēts arī vācu valodā, bet kopsavilkums sniegts angļu un krievu valodā. Sērijas piecu grāmatu autors ir Imants Lancmanis, trīs ir uzrakstījis Dainis Bruģis.
Rundāles pils muzejs jau kopš 1993. gada konsekventi turpina vērtīgās grāmatu sērijas izdošanu. Kā radās šī ideja?
– Jau padomju laikā pils muzeja direktors Imants Lancmanis ierosināja veidot zinātnisku pētījumu sēriju par Latvijas muižām. Bija doma, ka Rundāles pils muzeja vairāki darbinieki pētīs muižu vēsturi un sagatavos publicēšanai atsevišķus sējumus par visu Latvijas rajonu muižām, taču drīz kļuva skaidrs, ka grandiozās ieceres īstenošanai trūkst intelektuālu un materiālu resursu.
Tolaik es muzejā vadīju Latvijas mākslas nodaļu, kas nodarbojās ar arhīvu materiālu izpēti, ekspedīciju organizēšanu uz muižām, veicot objektu fotofiksāciju, uzmērošanu un citas darbības. Tas bija vienotas komandas darbs. Izdevās iegūt daudz vērtīgu materiālu, taču mūsu lolotā iecere par enciklopēdiska krājuma izdošanu cieta fiasko. Valstī mainījās sistēma, un pils muzejam vairs nebija nekādu finansiālu iespēju nodomu realizēt.
Tomēr 1993. gadā nāca klajā Imanta Lancmaņa pētījums “Mežotnes muiža” – jaunās sērijas pirmā grāmata.
– Tā kā bija veiktas nopietnas iestrādes, pilnīgi atteikties no idejas bija žēl. Tika pieņemts lēmums izdot vismaz monogrāfijas par atsevišķām Bauskas rajona muižām. Šāda rakstura grāmatas laist klajā bez sponsoru un dažādu fondu atbalsta nav iespējams, tomēr, pārvarot grūtības, tās joprojām turpina iznākt. Publicēta informācija jau ir uzskatāma par saglabātu, jo tai ir lielākas iespējas “izdzīvot” nekā manuskriptam kāda pētnieka atvilktnē.
Neviens, izņemot autorus, īsti nezina, kā top grāmatas. Daudzi domā, ka atliek tikai apsēsties pie datora un ļaut vaļu iztēlei.
– Es noteikti gribu uzsvērt, ka sērijas “Bauskas rajona muižas” katra grāmata ir kolektīvs darbs, bet ne jau tādā nozīmē, ka tekstu raksta vairāki autori. Ikviena uzdevuma tapšanā ieguldījumu ir devuši muzeja darbinieki, personas, kas arhīvos meklē pirmavotus, vēstures specifisku nozaru izcili pārzinātāji, kā arī novadpētniecības entuziasti.
Dokumentu “kalnus” arhīvos ir pārlūkojušas Valda Kvaskova un Nora Sadovska. Pateicoties viņām, ir tapuši gandrīz visi Rundāles pils muzeja izdevumi. Spožs speciālists muižu vēstures un dzimtu ģeneoloģijas jautājumos ir pils muzeja darbinieks Jānis Baltiņš. Vēsturisko objektu rekonstrukcijas plānus, kas publicēti grāmatās, ir zīmējusi Ieva Lūse, bet fotoattēlu autors ir Ints Lūsis. Tikpat nozīmīgs ir tulkotāju un dizaina firmas “Hofmanstudio” veikums. Absolūti unikāls gadījums ir Skaistkalne, ko fundamentāli pētījuši novadnieki Pēteris Lukaševičs un viņa ideju mantinieks ārsts Uldis Mantons.
Novadnieku savāktos materiālus esat izmantojis, rakstot grāmatu “Šēnbergas muiža”. Kādēļ tos uzskatāt par unikāliem?
– Pēteris Lukaševičs, kurš dzimis 1914. gadā, bija vietējais. Visus notikumus viņš ir skatījis savām acīm un aprakstījis gadu desmitu garumā. Aculiecinieka pozīcija ne ar ko nav aizstājama. Kamēr entuziasts ar Dieva dotu izpratni un ārkārtīgu interesi par lietu kārtību pasaulē ir dzīvs, viss šķiet brīnišķīgi, taču, kad viņa vairs nav, rodas iemesls nopietnām bažām par privātkolekciju turpmāko likteni.
Muzejos, piemēram, katras lietas saglabātību garantē likumi, normatīvi un instrukcijas, tā ir daudzpakāpju pārraudzības sistēma, kas krājumus pasargā no iznīcības. Privāts krājums ir konkrēta cilvēka atbildības daļa, un nav reti gadījumi, kad nenovērtējami materiāli aiziet postā. Domāju, ka novadpētnieku mantojumam tomēr vajadzētu tikt glabātam akreditētos valsts vai pašvaldību muzejos.
Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju Bauskas rajona muižās?
– Tikpat labi jūs varējāt pajautāt, ko es domāju par kolhoziem. Tie ir likvidēti, un līdz ar to nekādu komentāru nevar būt. Gluži tāpat ir noticis ar muižām. Agrārais likums Latvijas pirmās brīvvalsts laikā muižu kultūrai parakstīja nāves spriedumu, jo valdība izšķīrās upurēt vācu minoritātes intereses par labu valsts attīstībai. Lietām un civilizācijām ir savs dzīves cikls, tāpēc nevajadzētu kultivēt vai reanimēt muižu kultūru. Pašreizējā situācijā par muižām var runāt vienīgi kā par pieminekļu kategoriju (ēkas, to fragmenti, parku atliekas).
Attiecībā uz kultūras pieminekļiem neesmu optimists, taču, rakstot grāmatas, zemapziņā darbojas impulss – man gribas, lai cilvēki lasot izjustu vēlmi vismaz kaut ko darīt kultūras vērtību saglabāšanā mūsu pragmatiskajā laikmetā, kad ir zuduši ideāli.
Divu grāmatu nākšana klajā, manuprāt, ir pietiekami svarīgs iegansts, lai autors izjustu gandarījumu, bet jūs neizskatāties priecīgs.
– Esmu diezgan saīdzis. Pagājušajā gadā tikos ar Austrālijā dzīvojošās Jumpravmuižas centra īpašnieces Andras Kīns vīru, kurš pauda ieinteresētību muižas vēsturiskā centra saglabāšanā. Manī pat mājoja cerība, ka šie cilvēki varētu uzņemties atbildību par patiesi nozīmīgu objektu. Diemžēl šopavasar, kad tapa grāmata par Jumpravmuižu, tās centrs tika pārdots. Notika strauja, nekontrolēta, aiz rekonstrukcijas aizsega maskēta muižas Kavalieru mājas demolēšana. Ēka kā piemineklis jau ir sagandēta. Uzskatu, ka šī situācija kārtējo reizi apliecina Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas bezatbildību, nespēju nodrošināt pieminekļu uzraudzību un patiesībā – arī šīs institūcijas ārkārtīgi niecīgo interesi par kultūras mantojumu vispār.
***
– Mākslas zinātnieks Dainis Bruģis 1979. gadā ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju.
– Līdz 1992. gadam bijis Rundāles pils muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, vadījis Latvijas mākslas nodaļu.
– Monogrāfiju “Historisma pilis Latvijā”, “Bornsmindes muiža” u. c. grāmatu un publikāciju autors.
– Vada restaurācijas uzņēmumu, piedalās kultūras pieminekļu izpētē un atjaunošanas projektu izstrādē.
