Augstskolās sākusies studentu uzņemšana. Provizoriski dati liecina, ka tik daudz studētgribētāju kā šogad neesot pieredzēts pēdējos 15 gados.
Augstskolās sākusies studentu uzņemšana. Provizoriski dati liecina, ka tik daudz studētgribētāju kā šogad neesot pieredzēts pēdējos 15 gados. Latvijas Universitātē (LU) vien uz maksas un budžeta vietām ir pieteikušies 17 tūkstoš reflektantu, bet uzņemti tikšot desmit tūkstoši. Latvijā ir vairāk nekā 30 valsts un privāto augstskolu. Pat tad, ja katrā vietu ir vismaz trīsreiz mazāks, nekā LU, nav grūti izrēķināt, cik milzīgs ir jauniešu kopējais skaits. Viņi visi lolo cerības, ka izglītība garantēs labas nākotnes izredzes.
Dažiem, protams, laimējas jau studiju laikā atrast pieklājīgi apmaksātu, bet ideālā gadījumā – arī interesantu darbu izraudzītajā profesijā. Taču liela daļa augstskolu beidzēju knapinās, vienlaikus strādājot vairākos darbos, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu eksistenci. Viņi nav nedz ambiciozi, nedz pamuļķi. Šeit es lietoju kāda “gudrīša” terminoloģiju, kurš “Bauskas Dzīves” interneta mājaslapas forumā bija norādījis: “Tikai pamuļķi un neizglītoti cilvēki strādā par 200 latiem mēnesī. Vajag studēt, un tad varēs nopelnīt piecreiz vairāk.” Rakstītājam, šķiet, nav ne mazākās sajēgas, kas valstī notiek darba tirgū, un acīmredzot informāciju viņš gūst no glancēto žurnālu saldajiem stāstiņiem par dzīves veiksminiekiem.
Vēl ir trešā augstskolu beidzēju kategorija, par ko nemēdz runāt – bezdarbnieki. Nesen plašsaziņas līdzekļos pavīdēja replika, ka premjers atbildīgajām institūcijām uzdevis noskaidrot, kādēļ tā notiek. Pie viena vēl vajadzēšot uzzināt, kādas profesijas Latvijas darba tirgū esot visvairāk nepieciešamas, lai pārkārtotu augstskolu studiju programmas. Nu tad beidzot! Bija jāpaiet 15 neatkarības gadiem, lai saprastu, ka process stihiski vairs nevar turpināties. Dažās nozarēs jau tagad ir nesamērojami liels jaunu speciālistu skaits, tāpēc augstskolu beidzējiem katru gadu samazinās izredzes atrast darbu.
Lai pēc bakalaura vai maģistra grāda iegūšanas nebūtu jāpapildina inteliģento bezdarbnieku rindas, daudzi dodas uz ārzemēm, kļūstot par auklītēm, viesmīļiem, padzīvojušu cilvēku aprūpētājiem un suņu pieskatītājiem turīgās ģimenēs. Tādi jaunieši ir arī manu paziņu lokā.
Domājot par viņiem, mani allaž pārņem pretrunīgas izjūtas. Ir ļoti žēl, ka jaunu cilvēku intelektuālais potenciāls tik nelietderīgi tiek izšķērdēts, taču es saprotu, ka viņi svešatnē iemācīsies vienu vai divas svešvalodas un apgūs daudzas citas turpmākajā dzīvē noderīgas prasmes. Alga, ko jaunieši saņems, būs pietiekama, lai apmierinātu ne vien fizioloģiskās, bet arī intelektuālās vajadzības. Strādājot Latvijā, no šīm abām lietām viņiem būtu jāizvēlas viena, jo nodrošināt iztiku un vienlaikus rūpēties par savu attīstību ir gandrīz neiespējami. Varbūt pēc dažiem gadiem vairākums jauniešu atgriezīsies Latvijā, lai atkal mestos batālijās par eksistenci. Varbūt kādam arī laimēsies.
Bieži vien padzīvojuši cilvēki jūtas aizvainoti, ka viņu pieredze un zināšanas nevienam nav vajadzīgas, un viņi tiek izstumti no aktīvās sociālās aprites. Augstskolu beidzējiem ir tikai zināšanas, un tās, kā izrādās, Latvijā arī nav īpašā vērtē.
