Vecsauliešu Rutas un Viļņa Kolbergu mājā interesanti uzkavēties. Saimniekiem lieliski izdevies līdzās ikdienas lietām rast vietu mantām, kuru vērtība kļūst aizvien nozīmīgāka.
Vecsauliešu Rutas un Viļņa Kolbergu mājā interesanti uzkavēties. Saimniekiem lieliski izdevies līdzās ikdienas lietām rast vietu mantām, kuru vērtība kļūst aizvien nozīmīgāka.
Dzied brāļi Vinteri
Tāda nu ir senlietu sūtība – saglabāt un nest nākamajām paaudzēm sava laika vēstījumu. To praktiskais pielietojums kļūst arvien nenozīmīgāks, taču katru reizi, atgādinot par sevi, lietas apaug ar jauniem stāstiem, atgadījumiem.
Vilnis stāsta par mazo Emīlu, kurš, ciemos atbraucis, ilgi apkārt rāpojis un pētījis, kur ir vecā gramofona elektrības vads. Mūsdienu bērnam patiesi grūti apjaust, ka ierīce, kura skan un detaļas griežas, spēj darboties bez elektrības. Vilnis gan bilst, ka vecais gramofons neesot nemaz tik nepraktiska lieta. “Bellacord” plates tajā var gana labi klausīties. Par to pārliecinājās arī “Bauskas Dzīves” žurnālisti, atzīstot, ka vislieliskākais efekts ir nevis brāļu Vinteru balss, bet gan atskaņotāja galviņas adatas čerkstoņa. Tik senatnīgi mīļa, vienlaikus arī eksotiska.
Cilvēks virtuvē
Ruta savukārt stāsta par piedzīvojumu ar 1926. gadā Gustava Bekera firmas izgatavoto sienas pulksteni. Saimnieki nolēmuši, ka zvaniķim būtu laiks ierādīt goda vietu viesistabā, un aiznesuši to no virtuves prom. Taču nepagājis ne pāris dienu, un laikrādis atgriezies savā ierastajā vietā. “Es nevarēju virtuvē ieiet, man tā šķita tukša, nu gluži kā tuva un mīļa cilvēka pietrūka,” notikumu ar sienas pulksteni atceras Ruta. Nav nekāda vērtība, tomēr mīļš, secina saimniece.
To pašu viņa teic arī par daudzajām praktiskajām senlietām, kas mājvietu nu radušas garāžā. Dažām seno pielietojumu nav nemaz tik viegli apjaust. Savdabīga šķiet sulu spiede, mazās mēslu ārdāmās dakšiņas, piesta un bezmēns. Vairākums lietu dienas vada, pie sienas pakārtas. Tomēr vecos petrolejas lukturus ģimene šad tad paņem līdzi ceļojumos. Savdabīgais gaismeklis svešā vietā lieliski pilda savas funkcijas.
Mūžīgā lietošanā
Kā savdabīgu relikviju Vilnis glabā 1952. gadā sastādītu aktu, kurā, detalizēti raksturojot, norādīts, kuras Vecsaules puses saimnieku zemes uz “mūžīgiem laikiem” tiek nodotas kopsaimniecības lietošanā. Dokumentā tā laika augstāko vietējo amatpersonu paraksti, īsts brūns zīmogs, pievienoti mājvietu plāni, nosaukumi. “Mūžīgie laiki, cik noprotu, nemēdz beigties. Varbūt iet patiesāties, nu kaut vai līdz pašai Strasbūrai. Tur taču gan jau kāds pateiks, ka man ir taisnība par mūžību. Kā bijušais kolhoza vadītājs tad savā īpašumā varbūt iegūšu pusi Vecsaules,” smej Vilnis.
Līdzīgs, gana komisks vai nopietns stāsts ir par daudziem priekšmetiem. Arī to nokļūšana Kolbergu mājā dažreiz ir neparasta. Dzirnakmeņi, piemēram, atceļojuši no Latgales, bet vienu senu baznīcas dziesmu grāmatu dēls uzgājis kādā vecas mājas pagrabā Rīgā.
“Lietām, tāpat kā cilvēkiem, ir savs liktenis. Ja reiz tām nebūs lemts sarūsēt pažobelē, tās noteikti atradīs saimnieku. Mantas pašas atnāks, īpaši nemeklētas un neaicinātas,” senlietu krājumu raksturo vecsauliešu Kolbergu ģimene.
