Saeimas deputāte LINDA MŪRNIECE nedēļas nogali, vasarā arī pulkākas brīvās dienas, vada laukos Vecsaules pagastā. Meža ielokā ieslēpušās mājas ir Lindas vīra Raimonda vecātēva būvētas.
Saeimas deputāte LINDA MŪRNIECE nedēļas nogali, vasarā arī pulkākas brīvās dienas, vada laukos Vecsaules pagastā. Meža ielokā ieslēpušās mājas ir Lindas vīra Raimonda vecātēva būvētas. Mūrnieku ģimene šeit atgriezusies pirms desmit gadiem.
Apkārtnes kokos, izraktajā dīķī, puķu dobēs, kustoņos – visā iezīmējas daļa lauku romantikas. Linda, kura dzimusi un augusi pilsētā, atzīst, ka tieši šeit apguvusi daudzus darbus, iepazinusi lauku cilvēku dzīvi. Tāpēc viņa ļoti vēlas, lai bērniem – Helēnai un Haraldam – tieši šeit, nevis zooloģiskajā dārzā būtu iespēja iepazīt zvērus, putnus un vērot norises dabā.
Vai tu esi arī romantiķe?
– Tikpat daudz kā jebkurš cits cilvēks. Dažreiz lasu dzeju. Man patīk mani jaunības dienu dzejnieki, piemēram, Māris Melgalvs.
Vai lauku darbi nesagādā grūtības?
– Māku ne visus, bet nu ļoti daudzus darbus. Govi izslaukt, zāli pļaut, ar zirgu jāt un dārzu ravēt. Pēdējais man jo īpaši patīk. Esmu dzirdējusi, ka, rušinoties pa zemi, cilvēks tai atdod savas negatīvās izjūtas un pretī saņem pozitīvu enerģiju. Gribas tam ticēt, un šķiet, ka tā arī ir. Fiziskais darbs ir vislabākā atpūta. Ja būtu laukos jādzīvo, noteikti neizputētu, jo interesē apgūt visu ko jaunu. Man nepatīk prasīt citiem, labāk pati izdaru.
Kāda nozīme tavā dzīvē ir šīm mājām?
– Mājas svarīgas ir mums abiem – man un Raimondam –, jo te daudz kas ir pašu paveikts. Jumts nomainīts, lapene uzbūvēta, manis stādītas puķes. Katrs veikums mūs arvien ciešāk piesaista šai vietai. Esmu pārliecinājusies, ka arī bērniem te patīk. Viņi plāno, ko darīs, kad te atbrauks nākamreiz – pēc nedēļas, citu vasaru. Dažreiz domās redzu, kā, būdami pensionāri, gaidīsim bērnus ciemos.
Uzturoties laukos, tu spēj “izslēgt” pārējo pasauli?
– Vajadzētu jau atteikties no telefona, televizora, bet nespēju to izdarīt. Politika ir tāda, ka pilnībā no tās atiet gan nevar. Ir jāseko lietām līdzi. Viens konkrēts gadījums. Esmu saorganizējusi iespēju Ozolaines baznīcai atjaunot jumtu. Taču zinu, ka man visu laiku jāseko šim procesam līdzi, citādi – visādi var sanākt.
Kad esmu laukos, ne tik daudz Rīgas lietas, cik dažādi vietēji darbiņi kārtojami. Vēlos, lai mana uzturēšanās Vecsaulē būtu arī pamanāma ar kādu labu darbu, vismaz uzklausīšanu vai atbalstu. Veikala apmeklējums nereti izvēršas ilgās sarunās ar cilvēkiem. Un runāt nākas par ļoti daudz ko.
Tad jau zini, kā cilvēki laukos dzīvo?
– Dažas atziņas man ir. Es, piemēram, nevaru sameklēt kādu, kas te zāli nopļautu. Ir bezdarbs, taču tajā pašā laikā strādnieku nav. Esmu sapratusi, ka laukos cilvēki ir ļoti dažādi. Pazīstu ģimenes, kas strādā no agra rīta līdz tumsai. Viņi nopelna iztiku, bērni redz, ko ar darbu iespējams panākt. Un ir daudzi slinki cilvēki. Vai tās būtu padomju laiku domāšanas paliekas, bet ļaudīm šķiet, ka viņiem visu, arī darbu, pienesīs klāt. Es nezinu, kā viņiem izskaidrot, ka jāiet, jāmeklē un jādara pašiem.
Vai viegli būt sievietei mūsdienu Latvijā?
– Es negribētu cilvēkus šķirot pēc dzimuma. Visiem, vīriešiem un sievietēm, ir gan vienlīdz viegli, gan arī grūti. Runājot par savas paaudzes cilvēkiem, varu teikt, ka mums vēl ir iespēja mācīties. Izglītība dod jaunu pavērsienu darbam, pasaules izpratnei. Zinu daudzus vienaudžus, kuri mācoties cer uz panākumiem dzīvē.
Esi harmoniska vai pretrunu plosīta personība?
– Es noteikti neesmu harmoniska, manī ir daudz iekšēju pretrunu. Diezgan bieži es cīnos ar sevi, dažreiz pati ar sevi sarunājos. Pašlaik, piemēram, diskutēju, kā bērnus audzināt. Lasu grāmatas, meklēju sev noderīgu variantu. Dažbrīd jūtos droša, citreiz pārņem lielas šaubas. Es zinu, ka man bērniem jāaizliedz lietas, kas apdraud viņus pašus. Ar bērniem daudz runāju, un laiku šādām sarunām vienmēr var atrast.
Vai tiešām tev nekad laika nepietrūkst?
– Piezvanīt vai īsziņu aizsūtīt laiku var atrast vienmēr. Ja draugam atsaki tikai tāpēc, ka nav laika, tad kaut kas nav kārtībā tavā dienas ritmā. Steidzami jāsāk laika plānošana. Es to daru diezgan nopietni, pierakstu, ka man jāatceras, piemēram, draugiem piezvanīt. Arī patīkami sīkumi veido mūsu ikdienu.
Es noteikti neesmu no tiem, kas var visu dienu nogulēt šūpuļtīklā un labsajūtā tīksmināties par sevi un apkārt notiekošo. Man patīk darboties.
Par ko tu mēdz apvainoties?
– Laikam jau tāpat kā visi – ja ko sliktu par mani pasaka. Jāatzīst, ka esmu diezgan saudzēta, negāciju pilna informācija par mani reti kur bijusi. Esmu arī sapratusi, ka, piemēram, interneta komentārus nevajag tik ļoti ņemt vērā.
Dažreiz uzmetu lūpu, ja draugi kaut ko pasaka par mani sliktu. Vēlāk es viņiem to izstāstu un pat lepojos, ka spēju atzīties savos trūkumos. Agrāk, kad gadījās sastrīdēties ar Raimondu, mēs dienām klusējām. Viņš brauca šurp uz laukiem, laikam runājās ar kokiem, es paliku ar savu taisnību Rīgā. Tagad esmu sapratusi, ka tas nav labi, tāpēc domstarpības ģimenē risinām citādāk. Mēs izrunājamies, un tad daudzas lietas kļūst skaidrākas.
Ko tev Raimonds visvairāk pārmet?
– Laikam jau visbiežāk saņemu no viņa aizrādījumus, ka pārāk daudz strādāju. Jā, dažreiz viņam šķiet, ka esmu pārāk nesavtīga.
Vai esi arī kādreiz bijusi neprātīga, piemēram, pusaudzes gados?
– Zini, ne. Mani audzināja vecmāmiņa, un viņas prasības bija ļoti stingras – cikos jābūt mājās, kā jāuzvedas. Pirms neilga laika pārlasīju vidusskolas gados rakstītās vēstules, kuras tepat laukos glabājas.
Un ko tu tajās atklāji?
– Daudzas interesantas lietas. Viens puisis man rakstīja, kāpēc es visu laiku cīnoties ar ļauno. Tad es padomāju, re, astoņpadsmit gadu pagājis, bet joprojām cīnos, apkaroju ļauno. Nākas pavaicāt sev pašai, bet ko tad es labu daru? Vai mana rosība politikā iekšlietu jomā ir pietiekami labs darbs? Kā redzi, jautājumus uzdot sev nākas diezgan bieži. Un jāspēj pašai uz tiem atbildēt.
Kāda ir tava pozitīvākā rakstura īpašība?
– Daudzi uzteikuši manu prasmi būt patiesai un atklātai. Tas nav viegli, bet draugi par to mani novērtē. Savukārt politiskajos oponentos tas dažkārt izraisījis neizpratni. Daži pat šaubās, vai tie nav kādi slēpti zemūdens akmeņi. Kā tā var būt, ka politiķis vienmēr saka patiesību? Reiz kādā radiointervijā atbildēju pareizi, kā vajag, kā varbūt gribētu dzirdēt klausītāji. Draugi tad zvanīja un brīnījās, vai tā maz bijusi es, kura runājusi tik pareizi, nepatiesi kā daždien rūdīti politiķi.
Kādas savas rakstura iezīmes saskati bērnos – Helēnā un Haraldā?
– Laikam jau no manis viņos ir spītība. Šķiet, Helēnā iezīmējas dažas Raimonda īpašības. Viņa arī vizuāli vairāk līdzīga tēvam.
