«Mēs neesam nekādi vasarnieki. Braucam šurp dzīvot un strādāt,» tā savu uzturēšanos nomaļā Brunavas pagasta stūrī, pie pašas Lietuvas robežas, skaidro tēvs un dēls Vildes.
“Mēs neesam nekādi vasarnieki. Braucam šurp dzīvot un strādāt,” tā savu uzturēšanos nomaļā Brunavas pagasta stūrī, pie pašas Lietuvas robežas, skaidro tēvs un dēls Vildes.
Jumts no “Latvijas”
“Bauskas Dzīve” “Lielbrūveru” mājvietā sastapa habilitēto lauksaimniecības inženieri profesoru Arvīdu Vildi un viņa dēlu – dziedātāju un komponistu Andri Vildi. Viņi vasarās uzturas vecā koka būdiņā. Līdzās tai uzslietas pāris vigvamiem līdzīgas celtnes.
Andris stāsta, ka vienam jumtam bleķis savulaik atvests no restaurētās viesnīcas “Latvija”. Savukārt citu vigvamu lietavās sargā ar dīķmalas kalmēm un niedrēm klāts jumts. Kokmateriāli sanesti no netālā mežiņa, dažas lietas jau agrāk vestas uz vieglās automašīnas jumta. Neko vērtīgu gan namiņos nedrīkst glabāt, jo saimnieku prombūtnes laikā, lai arī dziļā nostūrī, nelūgti viesi tomēr iemaldoties.
Pieceļas uz čurāšanu
“Bet mums jau neko daudz nevajag – šurp braucam strādāt, nevis ērtības baudīt,” uzsver profesors. Mājā ir vienīgi gāzes plīts, elektrības līnijas nopostītas. Tualete sagāzusies, aka sagruvusi, ūdeni pasmeļ no dīķa, lietavās tas pats sakrājas, no jumta tekot. Dzeramo un uzturam lietojamo gan atved plastmasas pudelēs. Desa, iekārta caurvējā zem jumta, nemaitājas un ir laba ēšanai ilgu laiku. Gaiļa, pulksteņa, televizora vai cita modinātāja nav. “Ceļamies, kad saulīte parādās un čurāt vajag,” smej Andris. Savukārt pie miera dodas, kad tumsa klāt un darbi apdarīti. To gan ik dienas sakrājas krietni. Reiz sveces un mēness gaismā līdz vieniem naktī (izrādās, laiku tomēr var uzzināt mobilajā telefonā, ja tikai tas nav izlādējies – V. A.) nācies upenes ar cukuru trīt.
Paši savām rokām Vildes apstrādā zemi. Pavasarī laikus sastādīti, kartupeļi rudenī dod labu ražu. “Mēs esam tādi paradoksu cilvēki. Tēvs visu mūžu darbojies zinātnē pa lauksaimniecības tehnikas attīstības līniju – ir 22 zinātnisku atklājumu autors, daudzu prēmiju saņēmējs. Taču te, “Lielbrūveros”, man jāstājas zirga vietā, bet profesors ņem rokās arklu un ir arājs. Ne vienmēr var traktoru sarunāt, bet pašiem naudas tehnikas iegādei nesanāk,” smejot skaidro Andris.
Nebūšot dzīvotājs
Arvīdam Vildem šis leišmales nostūris ir dzimtā vieta. Te savulaik bijis vairāk nekā 20 māju, īsta sādža ar kārtīgiem, strādīgiem saimniekiem. Bērnību profesors atceras kā laiku, kad apkārt ļaudis dzīvoja un strādāja, skanēja putnu un cilvēku balsis. “Reiz man, mazam esot, kāds gudrs radinieks teicis, ka tik sīks puika jau nebūšot nekāds dzīvotājs. Bet es iespītēju viņam un liktenim, iemācījos kārtīgi visus lauku darbus, jau vairāk nekā 70 gadu pa šo zemi staigāju,” stāsta Arvīds.
Viņam ir daudz atmiņu par darbīgo jaunību, kad pusaudža vecumā ar rokas izkapti desmit hektāru lauku nopļāvis. No “Lielbrūveriem” ne reizi vien nācies mērot 28 kilometrus līdz skolai Bauskā.
Nāca krievu laiki, tēvu izsūtīja uz Sibīriju, laukus meliorēja, mājvietas nopostīja. Varas maiņa un jukas visu izputināja. Vairāk nekā 30 hektāru lielo īpašumu Vildes ir atguvuši, taču laukus paši neapstrādā, iznomā apkārtnes zemniekiem.
Skan mūzika
Arī Andris iemantojis no tēva praktiskumu, daudzas zemes darbu prasmes, tomēr dvēselē viņš ir mākslinieks. Lauku mierā un klusumā tapušas daudzas viņa dziesmas. “Nē, nekāda klusuma te nav. Te visu dienu skan mūzika: mākoņi debesīs, sienāži zālē, vardes dīķī, taureņi gaisā, sliekas zem zemes, pūces, griezes, strazdi un reizi dienā naftas vada uzraudzītāju helikopters. Un pāri visam zvaigznes pie debesīm. No pavasara līdz rudenim vēroju Greizo Ratu ceļu. Maijā tie ir, lūk, tur, bet rudenī prombraucot jau pavisam citā pusē.
Kad dodos atpakaļ uz Ulbroku, domās esmu jau nākama jā vasarā un savos “Lielbrūveros” – dabā un darbos,” apcerīgi stāsta Andris.
