Savus aizbildināmos, bērnības salnu ļaunuma skartos bērnus, Īslīces SOS bērnu ciemata pedagogi šovasar aizveda uz dabas radītu skaistu pasauli Abavas upes ielejā.
Savus aizbildināmos, bērnības salnu ļaunuma skartos bērnus, Īslīces SOS bērnu ciemata pedagogi šovasar aizveda uz dabas radītu skaistu pasauli Abavas upes ielejā. Uz kādu tās aizsargājamo posmu – vienu no Kurzemes dabas pērlītēm. Lai Abavas viļņi pašūpo tos, kas mazāk šūpoti, un mātes roku vietā noglāsta saules stars.
Divas pasaules
Ar salnas skartajiem kopā pavadītas dienas airējot, slalomējot, veldzējoties ūdeņos un priecājoties par dabas gudrību. Raugoties vakara ugunskura plēnējošās oglēs, atmiņā ataust pagātne.
Sv. Elizabetes Skaistkalnes bāriņu patversme atradās mūku un mūķeņu pārziņā. Tajā bija divas kārtības: viena pirms gaidāmās revīzijas, ko veica Izglītības ministrija, un otra pēc tās. Arī bērni dalījās divās daļās: vērtīgākie un nevērtīgākie. Vērtīgākie bija tie, kuri perspektīvā neaizietu no baznīcas un paliktu tai kalpot. Arī ēdināšana atšķirīga – atkarībā no naudas un mantiskā ziedojuma patversmē ievietotajiem bērniem. Pašiem bezpalīdzīgākajiem tika vismazāk. Gadījās, ka bērniem paredzētie līdzekļi nozuda klostera virzienā. Par to – iemīta taciņa mūķenes pavadībā uz baznīcu pateicības lūgsnai par Dieva bezgalīgo žēlastību. Pēc lūgsnas – uz klosteri svētības saņemšanai no svētajiem tētiņiem. Bija vēl viena taciņa uz skolu, kur attiecīgo reliģisko rituālu dienā tiem un pārējiem bērniem kā nešķīstīgiem grēciniekiem mūki kaisīja pelnus uz galvas. Trešās taciņas nebija.
Verot pirmo reizi Īslīces SOS bērnu ciemata durvis, apmulstam – vai tas var būt, ko te redzam? Toreiz Sv. Elizabetes patversmē tas bija tikai sapnis. Te tas pārvērties īstenībā. Bērnības salnas vienmēr ir ļaunas. Bet visapkārt taču netrūkst daudz laba un skaista.
Kas kam parādā
Pie vēlīna vakara ugunskura liesmiņas, kad saulriets bērniem bija pateicis labu nakti, jaunā audzinātāja Ilze Filipoviča, humānu apsvērumu vadīta, sacīja, ka mēs šiem bērniem esam parādā. Neko mēs neesam viņiem parādā. Parādā palikuši tie vecāki, kuriem ar tiesas lēmumu atņemtas aizgādības tiesības. Parādā alkoholiķi un citi saprātīgumu zaudējušie, kuri viņiem atņēmuši vai nodzēruši bērnību. Te viņu atstātie, pamestie vai citu iemeslu dēļ nokļuvušie bērni.
Abavas krastā apsūdzību šiem parādniekiem pateica bērnu grabošās karotes bļodiņās, kurās sātīgu azaidu lika svešu ļaužu rokas. Tām viņi parādā un Ilzei Filipovičai. Un svešajiem ļaudīm, kuri gādā, lai būtu, ko likt bļodiņās. Parādā svešajiem audzinātājiem Igoram Gaugeram un Gatim Matulēvičam, kuri vērīgi uzmana, lai viņi, cik ieiet upē, arī iznāktu ārā.
Atņemtā atdošana
Ciemata pedagogi izvēlējušies arī dabas estētiku kā audzināšanas līdzekli un metodi, lai mazinātu bērnības salnu nodarīto postu. Šo estētiku bezrūpīgi skatīties no malas ar konfekti mutē ir liegts. Par dārgu naudu tālu atvestiem bērniem uz šo Kurzemes pērlīti tā jāiepazīst ar cītīgu airēšanu un darbu krastā. Arī kādā vietā ar rokām “izbūvējot” no smiltīm ērtu pieeju upei. Tas viņu paldies par naktsmītnes pleķīti. Arī atpūtas saldme te jānopelna ar darbu. Tieši tā, kā tas ir dzīvē – ar darbu. Bezrūpīga vasaras vaļošanās ir liegta. Te skan gan pavēles, gan smiekli. Viss te ir, izņemot bezrūpību. Šī kaite te nav atļauta. Skaistuma vērtību te jāmācās iepazīt ar rūpēm un jāprot to saudzēt.
Bērnības salnu skartie tālu atvesti, lai ieklausītos sirmo patriarhu ozolu, kuri dzirdējuši mūsu pagātnes vaidus, šalkās. Te krastā dižas liepas, kuras sasmaržojušas Abavu un šo savādo vasaru. Lai pasmaržo to! Te viņiem jāmācās pazīt Abavas sēkļu un atvaru valodu un apgūt slalomēšanas prasmi. Upe negribot kādus arī izpeldināja. Par piemiņu no tās. Tālu vesti, lai no jūras nākušo vēju spēlētā simfonija Kurzemītes, dievzemītes, mežu galotnēs tiem šalc Dzimtenes mācību. Domāts par nākamību, lai neaizmirst un nepazaudē to, kas bērnībā iepazīts un iemīlēts. Un lai arī pēc darbīgas dienas saulrietos neaizmirst Abavas krasta aijā, žūžū…
Ja tikai viens no šiem salnu skartajiem to visu vēlāk ieliks īstā mūzikā, nevis skaņu troksnī. Vai īstā dziesmā, nevis nošu klaigās. Dvēseliskajā dzejā, nevis vārdu virtenē. Vai poēmā par Dzimtenes vasaru. Tad šis viens, kas to spēs, jau būs daudz. Un tajā būs arī mūsu šīs vasaras ne jau vieglas pūles, mācot tik dažādiem bērniem dabas estētiku.
