Esmu pārliecinājusies, ka teiciens «pavasaris – runču laiks» tā īsti neatbilst patiesībai.
Esmu pārliecinājusies, ka teiciens “pavasaris – runču laiks” tā īsti neatbilst patiesībai.
Mājās – uz “Panorāmu”
Mazās sirsniņas mīl, jūt un ilgojas visos gadalaikos vienlīdz spēcīgi. Spilvenu uz galvas gadījies likt arī ziemas viducī, kad aiz loga, kūkumus saslējuši, divi kaimiņu runči demonstrē savu varenumu ar zīdaiņa raudāšanai līdzīgu balss tembru. Mūsu Pičus, kārtīgi audzināts, lutināts un visu mīlēts, neatkarīgi no saules augstuma vai nokrišņu daudzuma dabā mājās mēdza pārrasties laikus, lai paspētu uz “Panorāmu” (tās laikā viņš gan vienmēr aizsnaudās uz televizora). Viņa visiemīļotākā miga bija pie plīts mūrīša.
Skumju pēcpusdiena
Kādu vakaru, velti izsaukusies, tā arī savu mīluli nesagaidīju. Dienas gāja, un cerības zuda. Rīti sākās agri – ar apkārtējo pagalmu un upes malas izstaigāšanu. Vēlā vakara ūjināšana noteikti tracināja manus kaimiņus. Bet es ticēju, ka Pičus noteikti atradīsies. Ar katru dienu palielināju pārstaigājamās teritorijas perimetru, iesaistot meklēšanā kaimiņus un sētas bērnus. Pēc nedēļas pazuda arī mans optimisms.
Pavisam negaidot, nākamajā dienā sastingušu pūkainu kažociņu ieraudzīju pussimt metru tālāk – kaimiņu pagalmā zem kļavas lapām. Sirds sažņaudzās tik ļoti, ka negribējās ilgi pētīt un prātot, kāpēc tā noticis. Skaidrs bija viens, ka mazā sirsniņa pierimusi. Asarās izplūdusi, steidzos uz istabu paziņot skumjo vēsti. Protams, tādu ziņu manējie jau vismazāk gaidīja, jo ticēja, ka mazais klaidonis, ja ne atgriezīsies, tad vismaz būs nonācis labās rokās. Viņš bija tik skaists, gudrs un mīļš.
Pieticīgās atvadas
Līdz ar saulrietu gribējām kaķīti apglabāt. Tā kā man mājās lāpstas nebija, uzaicināju kaimiņu par bedres racēju. Zeme jau bija nedaudz sasalusi, un tas nebūt nebija viegls darbs. Likās, ka skumjas bija atņēmušas spēku. Noskatījām piemērotu vietu Mēmeles krastā, zem kokiem. Vakars bija rāms, rietēja rudenīga saule, smaržoja upe… Mēģināju neskatīties uz notiekošo procesu, ar asarām acīs skaitīju pār tiltu braucošas mašīnas. Kur gadījušies, kur ne, aiz upes sāka gaudot suņi. Mēs ar kaimiņu saskatījāmies – ir taču kādi pārdabiski spēki, kas solidarizējas un jūt līdzi pat tādā brīdī. Iznāca tāda kā savdabīga atvadu ceremonija. Uz mazā uzbēruma salikām dzeltenas kļavas lapas.
Mājup devāmies lēnā solī, kaimiņš, lāpstu kā Sprīdītis pār plecu pārlicis, gribēja runāties vēl un vēl. Varbūt gaidīja naudu? Gluži bešā man viņu negribējās atstāt, bet, zinot, kā tiks notērēta niecīgā samaksa, nolēmu, ka iedošu viņam žāvētas cūkas ribiņas. Lai pagatavo sātīgas vakariņas! Man pašai apetīte bija kā ar roku atņemta. Vakars pagāja skumjās atmiņās par Piču.
“Labrīt, saimniec!”…
No rīta asaras vēl nebija nožuvušas. Zināju, kamēr kolēģiem savas skumjas izstāstīšu, tās nemitēsies. Tikai neiedomājos, ka būšu atkal asaru pārņemta, līdzko speršu soli pāri slieksnim… Tur – ne noskrandis, ne izbadējies, bet ar vainas apziņu zaļajās acīs sēdēja… mans Pičuks!
Pēc pāris mēnešiem nolēmām, ka vajadzētu visiem kopā nofotografēties ar augšāmcēlušos draiskuli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bija Jaungada diena un Pičum tik ļoti patika eglīte ar visiem tās vizuļiem un bumbuļiem. Tā arī izdarījām. Nākamajā vakarā Pičus pēc pastaigas neatgriezās. Viņš tika apraudāts otrreiz. Tas bija skumjš jaunā gada sākums. Un nav taisnība, ka reiz apraudāta būtne dzīvo ilgi…
Kopš tās reizes manās mājās kaķu vairs nav bijis.
