Jauni ļaudis, viņu vidū arī kādreizējā mežotniece INGA GRIĶE, labprāt izmanto pārvietošanos ar autostopu. Šīs vasaras piedzīvojumi viņai vēl pavisam svaigi. Kad un no kurienes sākās tavs ceļojums kopā ar draudzeni?
Jauni ļaudis, viņu vidū arī kādreizējā mežotniece INGA GRIĶE, labprāt izmanto pārvietošanos ar autostopu. Šīs vasaras piedzīvojumi viņai vēl pavisam svaigi.
Kad un no kurienes sākās tavs ceļojums kopā ar draudzeni?
– 4. jūlijā mēs ar Ievu tā kārtīgi paēdām “Lido” kompleksā. Tad, uzkrāvušas plecos lielās mugursomas, ar 10. tramvaju aizbraucām līdz Rīgas nomalei, degvielas uzpildes stacijai “Statoil”, un sākām stopēt.
Vai jums abām bija kāds konkrēts ceļojuma mērķis, maršruts, galapunkts, kādas adreses, draugi, pie kā griezties grūtā brīdī?
– Sākotnējais mērķis bija Spānijas galējie dienvidi – Tarifa. Tad uzzinājām, ka atcelts vīzu režīms ar Āfriku. Plāni mainījās – gribējām sasniegt Āfrikas ziemeļus – Marakešu. Taču lielā karstuma dēļ (Ievai bija problēmas ar veselību) nokļuvām “tikai” līdz Lisabonai. Vēlējāmies labāk iepazīt Spānijas, Itālijas, Portugāles, Francijas mazos ciematiņus un vienkāršos cilvēkus. Lielajām pilsētām parasti braucām cauri. Lieti noderēja līdzpaņemtās adreses un telefoni, ko ieguvām, iestājoties viesmīlības klubā, kas ir starptautiska organizācija.
Nosauc lielākās jūsu maršruta pilsētas, pieturvietas!
– Rīga Latvijā, Varšava Polijā, Berlīne un Esene Vācijā, Gente Beļģijā, Parīze Francijā, Sansebastjana, Ovjedo, La Koruņa, Madride Spānijā, Lisabona Portugālē, Milāna Itālijā, Ļubļana Slovēnijā, Grāca un Vīne Austrijā, tad atkal Rīga.
Kāds šoferiem no jums labums? Tikai klapatas!
– Nē, tā gluži nav – mēs ar sarunām viņus izklaidējam, neļaujam aizmigt pie stūres. Ar spāņu šoferīšiem galvenokārt sapratāmies žestu valodā, izmantojām arī vārdnīcas. Īsta atslodze mums bija tad, ja kāds autovadītājs pateica, ka runā mazliet angliski.
Kāds bija jūsu ekipējums? Ko ieteiktu citiem stopētājiem?
– Centāmies neņemt līdzi neko lieku, jo viss taču bija jānes uz muguras. Nācās arī soļot gar šosejas malu vai pat cauri visai pilsētai kājām. Iztikām arī bez telts – tikai ar guļammaisiem un lieliem lietusmēteļiem. Vīlāmies Latvijā nopirktā kartē “Eiropa”, jo tajā nav norādīti ceļu numuri, arī tas, kuri ir tā saucamie autobāņi, kur nedrīkst apstāties. Uz tiem stopētājiem nav, ko darīt.
Braucot uz Eiropas dienvidiem, nevajag ņemt līdzi daudz apģērba. Arī telts nav nepieciešama. Noteikti vajag daudz pretapdeguma krēma, higiēnas preces, jo Eiropā tas viss ir dārgs. Paņemiet līdzi minerālūdens “Mangaļi” pudeli ar rokturīti, jo to var vienkārši piestiprināt pie somas.
Vai galvenās pieturvietas bija degvielas uzpildes stacijas?
– Jā, tur gan meklējām nākamo gadījummašīnu, gan gatavojām maltīti un parasti arī savedām sevi kārtībā, izmazgājām drēbes. Gulēt nācās arī publiskās pludmalēs, dzelzceļa stacijā, futbola laukuma malā, autobāņa vidū uz apļa zem palmām (tur, starp citu, bija visdrošāk) utt. Reiz gribējām pārgulēt zem tilta, bet tur bija tik netīrs un smirdīgs. Tad nogruntējāmies industriālās izgāztuves malā, bet arī no turienes nācās bēgt prom, jo pamanījām žurkas.
Svarīga lieta stopētājam ir viesnīca. Tur var dabūt konkrētās pilsētas karti un kādu pusstundu uzkavēties tualetē.
Vai gadījās kuriozi, uztraucoši brīži? Vai nebija bail no uzmākšanās?
– Bail nebija, jo manī turējās pārliecība, ka ar visu tiksim galā. Viss kas taču var gadīties arī uz ielas tepat, Latvijā! Gadījās jau arī kāds kārīgāks šoferis, kas pat naudu piedāvāja par attiecīgu pakalpojumu. Mēs tad saucām: “No putta, putta no (‘neesam prostitūtas’)!”
Reiz kādam simpātiskam spānim atklāti izstāstījām par savu ceļojumu un nakšņošanas vietām, taču sabijāmies, kad uzzinājām, ka viņš ir policists, jo iepriekš centāmies no viņiem izvairīties. Izrādījās, viņa uzdevums ir terorisma apkarošana. Kārtībsargs izmitināja mūs savā mājā, pabaroja un atļāva izmantot internetu.
Kas visvairāk patika un paliks atmiņā no garā brauciena?
– Sajūsmināja Spānijas, Itālijas un Portugāles smaidīgie, atvērtie, atsaucīgie cilvēki, saulainais klimats un savdabīgā daba. Patika nesteidzīgais dienas ritms, siesta – pašā dienas karstumā vairākas stundas ilgais pusdienlaiks. Tik krasa likās atšķirība, ierodoties Latvijā, – visi drūmi, kaut kur steidzas, joņo cits citam garām.
Kādi ir nākotnes plāni?
– Noteikti mācīties valodas!
***
uzziņai
– Inga Griķe, 22 gadus veca, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbiniece,
– Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes 3. kursa studente,
– brīvajā laikā nodarbojas ar karatē,
– kādreiz mācījusies Mežotnes pamatskolā un iesaistījusies mazpulkā.
