Ziniet, mēs ar draugiem katru gadu pirms Jaunā gada ejam pirtī… Atceraties šo fabulu no zelta fondu filmas «Vieglu garu jeb likteņa ironija»? Mūsu pirts gājēju «klubiņam» pēršanās laiks ir katru nedēļu trešdienās, gadu miju vien negaidām.
Ziniet, mēs ar draugiem katru gadu pirms Jaunā gada ejam pirtī… Atceraties šo fabulu no zelta fondu filmas “Vieglu garu jeb likteņa ironija”? Mūsu pirts gājēju “klubiņam” pēršanās laiks ir katru nedēļu trešdienās, gadu miju vien negaidām. Atšķirībā no vīriešu pirts rituāliem alkoholu tur nedzeram, bet piekopjam dažādas medus, zāļu tēju, mālu un citas it kā veselību un skaistumu glābjošas kūres.
Laikam jau tālab, ka iztiekam bez vodkas un alus, pēc pirts mūsu dzīvē nav tik radikālu pavērsienu kā, piemēram, dzīvesvietas un mīļoto vīriešu sajaukšana. Ceļu mājup allaž atrodam nekļūdīgi… Un tomēr kuriozu un smiešanās vienmēr ir pietiekami. Jā, nu biznesa lietas arī pirtī reizēm nokārtojam, tāpat kā to mēdz darīt vīrieši… Neko darīt – dzimumu līdztiesības laikmets.
Mūsu vietējo dāmu kompānijai pirms Jāņiem pirtī pievienojās divas holandietes. Guļam uz lāvas, gaidot, kad šlakvielas iztecēs, un, protams, ņemamies ar sievišķīgāko nodarbi – ar tērzēšanu. Abas rietumnieces ļoti daudz ceļojušas, pusi gada pavadot ārpus dzimtenes, jo… Nīderlande taču ir tik pārapdzīvota, cik var skatīties kaimiņu logos.
Baltijas valstu galvaspilsētas šajā Beniluksa valstiņā esot zināmas ar to, ka te ir labas operizrādes un citi teātri. Tālab arī Rīgā bijušas uz Operu un Nacionālajā teātrī “Skroderdienas” skatījušās. Esot ļoti paticis, smējušās uz nebēdu. “Vai tad vispār kaut ko sapratāt?” es vaicāju. Viņu atbilde: “Kas tur daudz ko nesaprast? Tēma mūžīga un visiem cilvēkiem jebkurā pasaules malā svarīga un apjēdzama. Neesam mēs, cilvēki, nemaz tik ļoti atšķirīgi… Turklāt spriganās dziesmas, dejas un nacionālais kolorīts ir tā odziņa, ko meklējam citās zemēs, arī Latvijā. “Skroderdienās” tas bija.” Viedi vārdi.
Kad bijām “iztecējušas”, vajadzēja sākt masāžas un pēršanos ar slotām. Par tām ārzemnieces neko nezināja. Viena no holandietēm ļoti nopietni sāka mūs lūgt, lai nesitot ar slotu viņai pa galvu, jo bijis smadzeņu satricinājums un galva jāsaudzējot. Īsti nesapratām, kā apturēt lielo smējienu, parasti galvu ar slotām pirtī nemēdzam dauzīt… Tā ir ar to nacionālo kolorītu.
Pirtī, protams, nekarsējamies, tērpušās sintētiskos peldkostīmos. Par to samulsusi bija meitene padsmitgadniece, kas vienā no pēršanās reizēm pievienojās “klubiņam”. Viņai bija neērti izģērbties Ievas kostīmā, kur nu vēl kailai mesties dīķītī. Ja nu kāds ierauga! Nebiju pat iedomājusies, ka būtu jākaunas. Man bija kauns, ka vairs nekaunos… Sapratu, ka vecums klāt.
Pēc tam, kad mūsu avīzes interneta mājaslapā ievietojām skaidrojumu lasītājiem, lai atturētu viņus no rupjību un godu un cieņu aizskarošu komentāru publicēšanas, “forumā” daudzi niknojās. Kāda lasītāja rakstījusi: “Anita, tu kļūsti veca un neiecietīga.” Jā, cilvēkiem ir tā nelaime (vai varbūt laime) novecot. Tomēr par neiecietību gan nepiekrītu – ar gadiem kļūstu aizvien iecietīgāka. Vai gan citādi mēs būtu vispār atvēruši interneta mājaslapu un vēl ļāvuši vaļu anonīmiem “forumistiem”. Tieši tādēļ, ka iecietīgi ļaujam baušķeniekiem relaksēties, veikt psihoterapijas kursu, aplamājot citus. Jo mēs ceram un ticam, ka ar laiku lasītāji iemācīsies patiešām demokrātisku vārda brīvību un to pašu iecietību.
Katram taču nepieciešams kāds relaksācijas veids šajā spriedzes pārpilnajā dzīvē. Citiem joņošana ar auto, citiem sports, citiem alkohols, vēl citiem – interneta “forums”. Es palieku pie pirts, kas tomēr ļauj vēl nenovecot, uzturēt labu garastāvokli un iecietību.
