Vienā no augusta svētdienām sapinos saldā meļa Minhauzena valgos un jāatzīst, ka tā bija jaukākā no manu pēdējo gadu dzimšanas dienām.
Vienā no augusta svētdienām sapinos saldā meļa Minhauzena valgos un jāatzīst, ka tā bija jaukākā no manu pēdējo gadu dzimšanas dienām.
Ceļ jaunu muižu
Kādreizējā muižkunga ēkas komplekss Limbažu rajona Liepupes pagasta Duntē vēl nav gatavs, bet top. Parkā no brikšņiem attīrīti vēl pasaulslavenā piedzīvojumu stāstnieka, iztēles, izklaides meistara barona Fieronīma Frīdriha fon Minhauzena laikā (1744 – 1750) augušie ozoli, sakopts pīļu dīķis.
Vēl tur būs Minhauzena krogs, pirts, viesnīca uz bijušās fermas pamatiem, panorāmas skatu tornis ar liftu un estrāde. Nevis atjaunota, bet gluži no jauna muzeja vajadzībām uzcelta 18. gadsimta Vidzemei raksturīga muižas kungu māja.
Vietā, kur varētu mājot Minhauzena gars, laikam nav jābrīnās ne par ko. Laipnas, senlaicīgi grezni tērptas jaunietes bez garas tielēšanās pārdod lētākas biļetes studentiem, pensionāriem un skolēniem, ja vien viņi pēc tādiem izskatās. Teicu, ka man ir dzimšanas diena, un grasījos jau rādīt pasi, lai to pierādītu, kad man tika tase kafijas, prieka novēlējums un iespēja ekspozīciju divos stāvos apskatīt bez maksas.
Īsts vai māns?
Ekspozīcijā var skatīties, brīnīties, ticēt vai neticēt, vai tas, ko lūkotājam rāda, ir īsta, sena lieta vai arī veiklu roku darbs. Tā ir lode, uz kuras Minhauzens esot lidojis pāri frontes līnijai, it kā viņa nomedītu putnu izbāzeņi, Jakobīnes guļamistabas iekārta un tērps, markas un naudiņas, kas daudzviet pasaulē laistas klajā Minhauzena piemiņai un viņam par godu. Nākas atzīt, ka viņa valdzinājumam vēl pēc gadu simtiem, gluži kā kādreiz Jakobīne, joprojām ļaujas daudzi.
Nenobijos, kad muzeja otrajā stāvā vaska figūru vidū pamanīju Raini, kurš negaidot pagrozīja galvu. Šis triks pie dzejnieka un Aspazijas tēliem pievilina daudzus.
SIA “Minhauzena pasaule” darbinieki, kas veido muzeja kompleksu, šķiet, ir mācījušies no paša barona novadniekiem. Minhauzena dzimtā pilsēta ir 1287. gadā dibinātā Bodenverdera Vācijā. Pastāvīgi tur dzīvo 6500 iedzīvotāju, bet slavenā barona dēļ to katru gadu apmeklē 10 miljonu tūristu. Par Minhauzenu tur atgādina ik uz soļa – viņa vārdu nes muzejs, skola, aptieka, alus darītava, kafejnīcas, skulptūras un kas tik vēl. Kopš 12. gadsimta Minhauzenu dzimtas ģenealoģijas kokā varot saskaitīt gandrīz 1300 personu, no kurām dzīvi ir kādi 50.
Aprēķini spēkus!
Ja negribas vēl doties atceļā, noderīgs liekas aicinājums uz Minhauzena meža taku. Zinātāji gan brīdina, lai aprēķinām savus spēkus, jo ne jau velti takas sākumā ir vārdi “Nu tad ar to Dieviņu!”, bet turpat līdzās, tās nobeigumā, atvieglots “Paldies Dievam!”.
Iešana pa koka dēļu laipām ir ērta, mežs ēnains, iznāk vērot skudru darbu, pūzni ceļot, un pamanīt tik skaistu mušmiri, kas liekas nu nevar būt īsta. Ceļa malās ir soliņi, savuviet arī galdiņi, ir vismaz divas sirdsmājiņas. Gājiena viducī paliels placis, kura vidū prāvas ragaviņas, ar kādām senči būtu varējuši savus vecajos uz mežu vest. Te pat telti varētu uzcelt.
Taču taka nebeidzas un nebeidzas. Tās atzars vilina uz jūru, bet nekas neliecina par meža malu, kur ceļu sākām. Takošana ilgst vairāk par stundu un, tikai iznākot no biezokņa, uzzinām – esam nostaigājuši Minhauzena “2,5 km”, kas īstenībā ir divreiz vairāk…
Taču arī tas nekas. Turpat netālu, vietā, kur nākamgad, iespējams, jau būs uzcelts krogs, nopērku gabalu Minhauzena rupjmaizes. Par to gan nešaubos – īsts roku darbs, jo cepts SIA “Lielezers” N. Bomja maiznīcā. Pēc pamatīgās pastaigas rudzu rieciens tiešām garšo labi. Lai slava Minhauzenam!
