Vairākas rajona skolas visu vasaras brīvlaiku meklēja mūzikas pedagogus darbam mācību iestādē.
Vairākas rajona skolas visu vasaras brīvlaiku meklēja mūzikas pedagogus darbam mācību iestādē. Šie skolotāji, izrādās, ir tāds pats deficīts kā svešvalodnie ki un matemātiķi. Arī Dainai Ārmanei ir izteikti vairāki piedāvājumi. Pagaidām viņa visiem atteikusi, taču neslēpj:
– Ir kāds “burkāniņš”, ar ko mani varētu aizvilināt. Dzīvojam Bauskā, Baznīcas ielā, vecā mājā, bukūzītī, kas patiesībā ir divas savienotas apdzīvojamas virtuves. Nevaram nopirkt labiekārtotu dzīvokli. Manas studijas jau ir gandrīz vai mitekļa vērtībā, taču, ja nemācīšos, nevarēšu strādāt darbu, kas man mīļš.
Ar ģimenes vajadzībām nākas rēķināties arī tad, ja nonākat izvēles priekšā.
– Tieši tā. Tiklīdz ir kāds labs piedāvājums un sola dzīvokli, sāku šaubīties – kā izvadāšu Andu uz bērnudārzu un Lauru uz mūzikas skolu, kur viņai ļoti patīk mācīties kora klasē? Kur bērni ies skolā, kā pieradīs pie jaunās dzīvesvietas, kādas darba iespējas būs vīram? Kā strādāšanu citviet savienošu ar senioru kora “Sarma” vadīšanu? Arī tas man ir pieaudzis pie sirds. Tā palieku tur, kur esmu.
Kā jūs izvēlējāties mācīties un mācīt mūziku?
– Par to man no sirds jāpateicas mammai. Biju bikla meitenīte. Mamma mani aizveda uz mūzikas skolu. Direktore Valija Šmite ieteica mācīties akordeona klasē. Kā tas man ir noderējis, strādājot ar bērniem, ar folkloras kopām, ar dejotājiem un koristiem! Spēlēju arī klavieres, kokli, sintezatoru.
Mūzikas skolas pēdējā gadā mans pedagogs bija Jānis Esta. Tieši viņš laikam samanīja kādu pedagoģisku dzirksti un ieteica mācīties par muzikālo audzinātāju. Tas bija mana ceļa sākums.
Jūs mācāt dziedāt gan maziem bērniem, gan cilvēkiem godājamā vecumā.
– Ļoti cienu kora “Sarma” dalībniekus, jo daudzi no viņiem ir bijuši koros kopš agras jaunības. Kad skolotājai Valijai Šmitei slimība atņēma spēku strādāt ar pensionāru kori, no viņas rokām šo darbu saņēmu es. Jutu, cik ļoti koristi pieķērušies savai vadītājai, kura kolektīvu izveidoja. Sākumā nebija viegli, nu esam saraduši, arī muzicēšana veidojas arvien saskanīgāka. Pirms kāda laika Valija Šmite atnāca pie manis sapnī. Ceru, ka viņa ir apmierināta ar to, ka “Sarma” skan joprojām.
Šķiet, nekad agrāk tik ļoti nebija jūtams, ka skolās trūkst mūzikas pedagogu? Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?
– Nepietiek arī vairāku citu priekšmetu pasniedzēju, jo skolotāja darbs sabiedrībā nav novērtēts. Mūsu jomā tā ir mērķtiecīga atbilde uz attieksmi, kāda Latvijā valstiskā līmenī valda pret mūzikas mācīšanu skolās. Cik gadu mums nav dziedāšanas stundu vidusskolās? Cik koru? Vai mūzika netiek uzskatīta par tādu otrās šķiras priekšmetu? Kori ir fakultatīvas stundas, arī jaunākajās klasēs.
Jau no sākumskolas skolotājiem ir atkarīgs, vai Latvija būs “zeme, kas dzied”. Mēs palīdzam zilonītim nokāpt no bērna austiņas, lai par rūcēju uzskatītais saklausa savu balsi un pierod pie tās. Pats no sevis nekas nenotiek. Tas, kurš nav sācis dziedāt, dejot skolā un šajā laikā nav izjutis, ko nozīmē piedalīties kopīgā mākslas radīšanas procesā, to nedarīs arī pieaudzis. Tradīcija ir jāieaudzina.
Tad jau nebūs pārspīlēts, sakot, ka lielo Dziesmu svētku nākotne sēž pirmās klases solā?
– Nē, tā pašlaik aug bērnudārzā, dzied vai nedzied kopā ar vecākiem. Tas ir jānovērtē, un tam ir vajadzīgs atbalsts. Man ļoti sāpēja sirds par kolēģes Māras Audzevičas lielo darbu ar 4. – 7. klašu kori, apgūstot Dziesmu svētku repertuāru. Mēģinājumi notika gandrīz katru dienu. Taču koris netika atzīts par pietiekami labu, lai brauktu uz Rīgu. Bērniem pēc darba sūruma pietrūka prieka.
Kur jūs atrodat prieku?
– Esmu ļoti emocionāla un reizē ar prieku izjūtu saviļņojumu, aizkustinājumu. Gadiem ilgi biju koncertmeistare deju kolektīviem, strādāju ar folkloras kopām “Urdziņa”, “Trejupe”. Ir prieks, ja izdodas jauks koncerts.
Vai šovasar kaut kas tāds ir bijis?
– Šādus brīžus piedzīvoju 23. augustā kopā ar kori “Sarma”, piedaloties senioru koru festivālā Jūrmalā. Mēs ar koristiem apsēdāmies kāda krodziņa terasē un dziedājām. Gāja garām cilvēki, kuri mums aplaudēja. Citi teica: “Turpiniet, neklusējiet, dziediet vēl! ir tik labi Jūrmalā dzirdēt latviešu valodu…”
Kad vakarā visi dalībnieki gar jūras malu salika svecītes, vārdu nevajadzēja. Šiem cilvēkiem nebija jāstāsta, ko pirms 16 gadiem nozīmēja Baltijas ceļš.
Taču ir arī tā, ka pēc šādiem emocijām bagātiem brīžiem jūtos ļoti iztukšota, nogurusi. Tad jāmeklē spēks radīt prieku no jauna.
Tāpēc man patīk kaut reti, varbūt reizi gadā, satikties muzikantu pulkā ar Juri Circeni, Jāni Bauvaru, Jāni Meļķi un citiem, lai gluži vienkārši saspēlētu. Tā ir dzīva improvizācija reizēm klausītāju, bet citreiz tikai savam priekam.
Kas vēl jūs spēj uzmundrināt?
– Priecājos, vērojot, kā aug manas meitas. Tas ir fantastiski! Pirmklasniece Amanda pavasarī sacīja: “Kad es izaugšu, arī mācīšu mazajiem bērniem dziedāšanu.” Vai es varētu gaidīt lielāku uzslavu? Patīkami, ka bērni kopā ar vecākiem ir bijuši uz kādu koncertu un pēc tam aizgūtnēm man stāsta, ko dzirdējuši, kas paticis. Esmu gandarīta, ja kāda mamma grib parunāties par to, vai bērnam stāties mūzikas skolā. Tas nozīmē, ka vecāki domā, lai dvēsele būtu bagātāka.
Rīt 1. septembris. Bērni dosies uz skolu kā uz svētkiem, bet pēc tam sāksies garais mācību cēliens līdz pavasarim. Vai gaidāt šo dienu?
– Savas audzināmās klases man šogad nebūs. Taču bērnus uz stundām ļoti gaidīšu, ir jaunas idejas, ko gribu piepildīt. Atceros aktiera Ivara Pugas vārdus, ka svētki ir pati gatavošanās tiem, kad kārto istabas un cep pīrāgus. Man tā iznāk vienmēr, jo koncerti un skates ir tikai īss sasprindzinājuma brīdis, bet daudz skaistāks ir līdz tam piedzīvotais.
***
Daina Ārmane
Bauskas 1. vidusskolas jaunāko klašu mūzikas skolotāja.
1988. gadā beigusi Rīgas Pedagoģisko skolu, iegūstot bērnudārza muzikālās audzinātājas specialitāti. Sākusi strādāt Bauskas bērnudārzā “Zīlīte” un Bauskas 1. vidusskolā. Tikai skolā strādā kopš 1994. gada.
2003. gadā absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, iegūstot sākumskolas pedagoģes diplomu, turpina studijas maģistrantūrā.
Precējusies, ģimenē aug meitas Laura un Anda.
