Sirmās matu šķipsnas liecina par iecavnieka Arvīda Anuža garo mūžu. Daudzu gadu laikā ap viņu bija sakrājies daudz dažādu mantu.
Sirmās matu šķipsnas liecina par iecavnieka Arvīda Anuža garo mūžu. Daudzu gadu laikā ap viņu bija sakrājies daudz dažādu mantu.
Taču nu lietas no Arvīda mājām pamazām ceļo projām. Vairums nonākušas Rīgas muzejos, šis tas atradis mājvietu privātkolekcijās. Tomēr viņam vēl ir daudz grāmatu, arī pastmarkas, citi senākas un arī ne tik senas vēstures liecinieki.
Meliorācijas akcijas
Uz Rīgu aizceļojušas vēsturiskas pagājušā gadsimta dzīves liecības, arī daudz kas no jaunības dienās savāktā, piemēram, pirmās brīvvalsts laikā izdotu žurnālu sējumi.
“Ziniet, padomju laikos bija tādas, kā mēs saucām, meliorācijas akcijas. Vienkāršāk stāstot, daudzviet jauca nost vecās ēkas, kuru bēniņi bija pilni dažādām senlietām,” vienu no seno mantu ieguves avotiem atklāj Arvīds. Tādējādi viņa krājumos nonāca, piemēram, žurnālu “Atpūta”, “Daugava” pilni pirmskara komplekti. Pēdējais, starp citu, vēl nav atradis savus jaunos saimniekus. Tāpat kā, piemēram, Rabindranata Tagores Raksti un Raiņa 32 Rakstu sējumi, kurus par gluži vai simbolisku samaksu Arvīds kādam labprāt pārdotu.
Garīga degradācija
“Man vairs nav tie gadi, arī veselība krietni klibo, tāpēc visu savu mūža vākumu vēlos atdot citiem,” par jauno saimnieku meklēšanu savām lietām stāsta A. Anuzis. Un tad vecais vīrs ar skumjām sāk skaidrot, cik ļoti maz ļaudīm šodien interesē garīgas vērtības. Viņš uzskata, ka pašlaik notiek visas cilvēces garīgā degradācija, turklāt tā ir vienas sabiedrības daļas, galvenokārt politiķu, inspirēta. Ekonomiskā, politiskā situācija tiek veidota tāda, ka ļaudis arvien mazāk interesējas par garīgām lietām.
A. Anuzis atceras savus jaunības gadus, kad viņa dzīves idejisko pamatu veidoja trīs vārdi – Dievs, tauta, tēvzeme. “Šodien es neredzu tādu ideju, izņemot mežonīgu mantkārību, kurai ir pakļāvusies visa cilvēce,” skaidro sirmgalvis. Viņaprāt, ļaudis ar visu ir pārsātinājušies, līdz ar to ir pazaudēta garšas sajūta. “Bet es ļoti nevēlos, lai viss, kas sakrāts, pēc manas aiziešanas tiktu izmests un sadedzināts,” nedaudz skumji teic A. Anuzis.
Kilograms pastmarku
Un viņš klāsta par seno lietu krājumiem, kas vēl atrodas mājvietā. Īpaši daudz Arvīdam pastmarku – vairāki tūkstoši. Tās sakārtotas speciālos albumos. Vēl daudz marku, kā pats Arvīds stāsta, kāds kilograms, ir nesašķirotas, sabērtas aploksnēs. “Agrāk es pastmarkas vācu, regulāri apmeklēju kolekcionāru saietus Rīgā. Turklāt tādu krājēju mēs bijām ļoti daudz. Tagad diemžēl arī pastmarkas reti kuru interesē. Cik zinu, divreiz mēnesī, kad Rīgas 6. vidusskolā tiekas kolekcionāri, veci vīri vien tur ir,” skaidro iecavnieks.
Tāds nu ir skarbais likteņa lēmums – arī lietām, tāpat kā cilvēkiem, ir savs mūžs. Taču saprotama šķiet A. Anuža vēlme, lai daudzos gados savāktais tik drīz nepazustu. Lai tas rastu jaunu dzīvi un turpinājumu pie citiem cilvēkiem.
